Maija

Vairāki komandas pārstāvji 4.jūlijā piedalījās xc.lv braucienā - Ekspedīcijā ar palienes izklaidēm (Sigulda, Murjāņi, Līgatne), viens no viņiem bija uzņēmies brauciena organizēšanu.
Nenoliedzot visai epizodisku līdzdalību pasākuma tapšanā, informatīvais atbalsts pēc brauciena nonāca manā pārziņā. 

Ekspedīcijas maršrutā iekļautas abpus Gaujai pieejamās tūrisma takas no Siguldas līdz Murjāņiem un no Siguldas līdz Līgatnei. Ja maršruta pirmā daļa vairāk vai mazāk zināma skaidri un no neoficiāliem informācijas avotiem tapis zināms, ka tikusi iepriekš arī detalizēti izpētīta, tad maršruta otrā daļa - ir konkrēta vien līdz objektam Līgatnes pārceltuve, tālāk piedāvājot iespējas izvēlēties: pievērsties Līgatnes XC labumiem vai doties ekspedīcijā Inciema virzienā, šķērsojot Braslu (piedāvājumā iekļauta maldīšanās).

Paliene. Interneta resursā atrasta definīcija: paliene ir upes ielejas daļa, josla, kas palu laikā applūst. Es teiktu, ka precīzi - atminoties, kā pavasarī izskatījās vairākas no maršrutā iekļautajām vietām. Piemēram avots, kura skaidro ūdeni padzerties būtu iespējams, vispirms ienirstot ~1.5m dziļumā duļķainos upes ūdeņos, piemēram tiltiņš, par kura esamību kaut kur dzelmē varētu nojaust, bet šķērsošanu gan labāk atstāt reizei, kad tam pāri plūstošie ūdeņi kļūs mazāk strauji. 

4.jūlija rīts. Ekspedīcijas diena. Tuvojoties tikšanās vietai - Siguldas stacijas laukumam, jau pa gabalu manāma velobraucēju aktivitāte. Ja precīzāk, pie stacijas rosās ievērojams skaits riteņbraucēju. Jā, stacijas laukums saulainas brīvdienas rītā karstākajos vasaras mēnešos un mirkli pēc vilciena piestāšanas, tiešām ir laba ideja brauciena sākuma punktam. Atpazīstu vienu un, iespējams, vēl vienu velokolēģi un paspēju nodomāt - visi pārējie brauc bez ķiverēm? Vai profesionālais kretīnisms raksturīgs vienīgi man? Tomēr nē, varu atviegloti uzelpot mirklī, kad kļūst skaidrs - šajā kompānijā esošajiem braucējiem pārāk daudziem līdzi ir teltis, iespaidīga izmēra somas, t.i. kārtīgam tūrisma pārbraucienam raksturīgā bagāža. Palienes izklaidēm šādas pazīmes tā kā nebija ieplānotas - mūsu kompānija meklējama gabalu tālāk. 

Kopā ieradušies 16 dalībnieki, notiek saviesīgas sarunas, tai skaitā izskan viedoklis, ka pats organizators tā arī neesot ieradies. Nepaiet necik daudz laika un dodamies ceļā. Izbraukšana no pilsētas - Kaķīšu virzienā, kur arī pirmais apskates punkts. Viena no tām - esmu-te-kādreiz-bijusi-neatceros-kad apskates vietām. Ķeizarskats(?).
Maršruta turpinājums - nobrauciens pa ceļu uz Gauju, tālāk riteņbraucēju kolonna virzās pa marķētu tūristu taku gar Gaujas kreiso krastu. Nezināmu iemeslu dēļ šī brauciena daļa manā atmiņā nav saglabāta. Ja kādi iespaidi arī bija, iespējams, tiem pa virsu tika pārrakstīti vēlāk sekojošie notikumi. Nebūs daudz piemelots, ja to raksturojot teikšu, ka ik pa brīdim varēja redzēt Gauju, bija minimāls reljefs - tā teikt, warm-up mierīgā tempā, diena vēl gara, izskrieties varēs pagūt. Vēlāk.

Pa ceļam tiek piestāts, lai izpētītu kādu Gaujas malā esošu iezi (kā!! mēs būsim te bijuši, bet nebūsim apskatījuši iezi?) - tā apskate izdodas visai nosacīti, jo atrodamies tieši virsū, un nekāda īpaši iespaidīga ainava nav pamanāma. Tālāk meža ceļš, šosejas grupas brauciens, ceļš gar nelielu apdzīvotu vietu un drīz vien esam pie Rāmkalniem.
Tehniskā pauze - kādam no braucējiem izdevies pārdurt riepu, pārējie uzgaida.
Tiek organizēta iepazīšanās. Nelāgi, bet kā jau tiek prognozēts - arī man ir izdevies laimīgi aizmirst daļu nosaukto vārdu un/vai xc.lv lietotājvārdu. Ir vēl šaubas, kādēļ atmiņas trenēšana ir būtiska? Varbūt šādos braucienos organizatoriem jāierosina izdalīt visiem braucējiem piespraužamas lapiņas, uz kuras jāuzraksta savs vārds?

Seko pirmā geocache pauze jeb atkāpe no maršruta, lai paņemtu slēpni - tiek mests līkums līdz Murjāņiem. GC aktīvisti dodas brikšņos, lai iegūtu kāroto trofeju. Pārējie nīkst saulē un tikai pēc tam uzzina, ka palaiduši garām iespēju apskatīt Murjāņu koka kamaniņu trasi - kura kopā ar GC punktu esot bijusi apskatāma iepriekšminētajos brikšņos.

Dodamies atpakaļ līdz Gaujas tiltam pie Rāmkalniem, lai turpinātu plānoto maršrutu. Iezīmēta tūrisma taka iet arī gar šo Gaujas krastu, tiesa gan visai pašaura un sākumposmā brīžam pat nosacīti mežonīga. Pa kādai smilšu vannai, pa kādam pārkritušam baļķim un... nātres. Izvairīties neiespējami. Daļa dalībnieku par šī ārstniecības auga veģetāciju tieši šajā vietā ir mazāk kā sajūsmā, daļa pat velta nicinošas piezīmes šī visnotaļ vērtīgā auga virzienā. 
Nātre, lielā (Urtica dioica L.), Nātre, asā (Urtica urens L.) - nātres, saskaroties ar ādu, nedaudz ievaino to, un no auga lapām mikrotraumas vietā nokļūst skudrskābe, kas izraisa dedzinošu sajūtu. Tāpēc ar svaigām nātru slotiņām ieteicams nopērt muguras sāpju un reimatisma cietējus.

Sekojot norādēm, nonākam kempinga vietā, un tiek pieņemts lēmums sagaidīt visus braucējus. Saule silda, blakus mierīgi plūst upe, manāms kāds vientulīgs makšķernieks. Kamēr tiek baudītas saules peldes, veiktas saviesīgas pārrunas un atjaunotie patērētie enerģijas krājumi, plašākai brauciena dalībnieku daļai top zināms fakts, ka vairāki braucēji nolēmuši palielināt nobraukto km skaitu - kāds esot pazudis, aizbraucot pa citu, sev vien zināmu (vai drīzāk nezināmu un jaunatklājamu) ceļu, savukārt kāds cits devies meklēt šo noklīdušo. Laimīgā kārtā pēc laika abi no dažādām pusēm tomēr uzrodas. 
Pulksteņa rādītāji nepielūdzami liecina, ka maršruta 1.cilpas veikšanai paredzētajā laikā konsekventi neizdodas iekļauties. Rodas pārdomas par termina "mierīgs temps" definīciju - ko ar to izprot svētdienas braucējs vai hroniski trenēts sportists. Arī maršruta sekojošajā daļā uzskatāmi izpaužas minēto viedokļu neatbilstība - sekojot oficiālajām apvedceļa norādēm, skrējēji izmet neplānotu līkumu pa grantenēm, asfaltu, pa gabalu apskatot Krimuldas baznīcu un visbeidzot nonākot uz takas gar Gauju. Otra braucēju daļa nogriezušies daudz ātrāk, izbaudījuši takas reljefu un tuvojas norunātajai tikšanās vietai - pie Lielā avotakmens.

Avotā atjaunojot līdzpaņemtos dzeramā ūdens krājumus, raisās diskusija - vai vērtīgāks ir tas ūdens, kas izplūst no zemes, vai krāna ūdens, kas pieejams mājās. Pēc pamatojuma, ka tas, kas plūdis pa caurulēm, noteikti nevar būt tīrāks par to, kas filtrējies caur zemi, izskan atziņa: "ūdens tāpat pasaulē ir viens, 100reiz izdzerts un izčurāts." Tik spēcīgu pamatojumu neviens nav gaidījis, pretargumenti neseko.

Brauciens turpinās, augstuma metru papildināšanai braucējiem tiek piedāvāta cilpa pa vienu no interesantākajiem takai pieguļošajiem kāpumiem, seko nobrauciens, Gaujas šķērsošana pa Gājēju tiltu, taka līdz Siguldas kalnam un augšup. un 1.posms ir noslēdzies.

No dalībnieku skaita jau iepriekš atdalījušies/ atpalikuši vai šajā brīdī atvadās kopā 8 braucēji. Otri 8 plāno turpināt arī maršruta 2.cilpu.
Iecerēto 2h vietā nesteidzīgā gaisotnē ir pagājušas 5 stundas. Tiek ironizēts, ka 2.cilpai bija plānots vairāk, tātad - tās varētu būt kādas 7 stundas...

Pusdienu pauze. 
Viens no braucējiem šaubās par to, vai viņam vajadzētu turpināt maršrutu. Uz argumentu "nekad vēl neesmu tik ilgi braucis, līdz vairs nevar" - tiek sniegta uzmundrinoša atbilde "Tev būs iespēja tagad to pamēģināt!" Vēlāk izrādīsies, ka tieši viņš ir lieliskākais navigators, kas prot atrast pareizo ceļu arī cauri nekurienei. Paldies, ka tomēr brauci!

Liekas, visiem tā vien gribas skriet, brauciena nākamais posms noris krietni raitākā tempā. Apskates objekts - Raganu katls, tam seko nobrauciens un maršruta turpinājums gar Gaujas kreiso krastu Līgatnes virzienā. Smiltis, ceļi un takas, ruda lapsa, neliels ūdensšķērslis un jau rudens izbraucienos iepazītās vietas. Tur atgriezties vienmēr ir patīkami.

Pa ceļam konstatēju un nākas atzīt, ka kaut kas nogājis greizi manās ķēdes eļļošanas prasmēs, būs jāpārlasa šīs sfēras ABC. Sajūta, ka ķēdē vienkārši vairs nav atlicis ne pilītes eļļas, tā ir sausa un izskatās gluži tīra. Un braucot nejauki šņirkst. Putekļi un smiltis ir padarījuši savu darbu, likvidējuši visu to, ko iepriekšējā vakarā biju rūpīgi uzpūtusi.

Vienubrīd runājam, ka kustība gar upi līdzinās teju laivu braucienam, lai arī šobrīd dodamies pret straumi. Gauja ir apdzīvota - laivotāju tajā gandrīz vairāk kā iedeguma kārotāju karstā vasaras dienā Jūrmalas pludmalē.

Nonākot pie Līgatnes dabas takām kļūst skaidrs, ka tur pieejamo XC jaukumu baudīšana nav īsti tas, ko šajā mirklī visvairāk kārotos. Labāk ekspedīcija - dodamies uz Līgatnes pārceltuvi. 
Pārceltuve ir piedzīvojums - galu galā, cik bieži gadās šķērsot upi ar vienīgo šāda veida prāmi Baltijā? Vienīgi upei pāri tiekam pārāk ātri, man nebūtu iebildumu šādi pavizināties vēl mazliet. Apvaicājos, kāda būtu iespēja, ka mūs pa upi aizvizinātu līdz Siguldai. Prāmja personāls - cauru dienu noplostojuši, līdz vakaram kļuvuši saules un daļa viņu izskatās arī ne tikai saules nogurdināti.

Sākas ekspedīcija - neviens šīs puses maršrutu nav braucis. Izmantojot līdzpaņemtās kartes (t.sk. tās, kas atrastas, pētot forum.mtb.lv lietotāju braucienus) top provizorisks brauciena maršruts līdz Braslai. Ar pauzēm un pavisam nenozīmīgām atkāpēm tiek veikta daļa pa grantenēm un meža ceļiem. Izrādās, ka šis posms lielākoties virzas kalnup. Un izrādās, ja uz velosipēda pavadīta puse dienas, tad kāpumi vairs nav mana mīļākā trases daļa. Pārējiem, izskatās, sokas daudz vieglāk.
Navigācijas eksperts godam veic savu lomu, pārējie braucēji kliedē viņa uz mirkli piezagušās šaubas par kompetenci orientēties kartē. 
Seko nobrauciens - tuvojamies Braslai un palienes izklaidēm. Neliela atkāpe no maršruta (kuram gan nav patīkami uzbraukt tādā stāvākā kāpumā, tā virsotnē atrast meža zemenes, un tad atkal braukt lejā?) un dodamies pa taku gar upes karstu. Pareizāk sakot pa ļoti aizaugušu, brikšņainu un nelīdzenu kaut ko, kas kādreiz laikam ir bijusi taka. Noteikti arī šīs piekrastes pavasara palu laikā visas applūst - īstas palieņu pļavas. Vai precīzāk - palieņu brikšņi. Kāds gabals vēl ir braucams, bet drīz seko stumšanās fāze. Nātres netrūkst arī šeit, bet tās papildina arī biezi kazenāji - par to, vai kazenāju stīgām ir kāda ārstnieciska iedarbība, man nekas nav zināms. Ja nu ir kāda slimība, pret ko tie līdz, tad ar šo kaiti es vēl ilgi neslimošu.

Taciņa kļūst aizvien neapdzīvotāka, vienubrīd rodas sajūta, ka atrodamies uz stāvkrasta, kuru ik pa gabalam šķērso krituši koki. Pārvietoties tur nav pārāk vienkārši, pat sāk šķist, ka brīžam lieti noderētu alpīnisma inventārs, tādēļ, kad pa šo reljefu kāds gabals jau noiets, tiek pieņemts lēmums - jāšķērso upe. GPS ziņo, ka pretējā pusē kaut kur jābūt ceļam. Upes dziļuma mērījumi izrādās optimistiski, jāpeld nebūs. 
Vēlāk konstatēšu, ka biju palaidusi garām kādu maznozīmīgu sīkumu - izraudzītā maršruta tēmā skaidri un gaiši bija rakstīts: "Тропинка вдоль Браслы сильно заросла, поэтому решили по мере возможности пробираться по речке. У Миши и Дениса местами даже получалось ехать, добро пожаловать в аквабайкеры!" Bet mēs mocījāmies pa necaurejamu stāvkrastu... Risinājums taču bija tepat lejā, upē!

Upes šķērsošanai seko tikai pavisam nenozīmīgi brikšņi un drīz vien esam uz takas - neticami, uz pavisam normālas takas, kas tomēr ir pietiekoši stāva un ar mīkstu segumu, lai nevienam negribētos tur pat mēģināt uzbraukt. Stumjamies un nonākam pilnīgās auzās jeb - "kādās auzās Tu mūs te esi ievedis," tiek teikts mūsu navigatoram. Blakus mežam atrodas milzīgs auzu lauks, tālāk mājas un... skaidrs, ka tur ir jābūt ceļam.

Ceļš tur ir, normāla grantene ved tuvākās apdzīvotās vietas - Inciema virzienā. Tiek pieņemts dienas prātīgākais lēmums: posmu no Inciema līdz Siguldai veikt pa asfaltu. Dīvainā kārtā nevienam nav iebildumu, kaut kā vairs nekārojas ne grantenes, ne nobraucienu līdz Gaujai, ne kāpumu atpakaļ, neko no tā, kas būtu pieejams posmā Inciems- Turaida. Vienkārši gribas ātrāk atgriezties brauciena sākumpunktā. Nobrauciens pa Turaidas kalnu, sasniedzot maksimālo šīsdienas ātrumu, uzbrauciens Siguldniekā un tur jau mēs esam, klāt. 

Norisinās kolektīvā fotografēšanās un pasākumu noslēdzošas sarunas. Tiem, kas ar GC neaizraujas, ir iespēja uzzināt, kādi ir priekšnosacījumi, lai arī aizrautīgam GC entuziastam būtu pilnīgi vienaldzīga ģeoslēpņa uziešana, pat, ja tas atrodas blakus - Spieķu parkā. Izrādās, pēc veiktiem 100km un uz velosipēda pavadītas visas dienas, tas nemaz vairs neliekas tik interesants. Paliks nākamai reizei, kad sanāks te būt.

Brauciena noslēgums. Pavadīta viena lieliska diena labā kompānijā. Braukšu vēl.

Santa

Esmu saņēmusi trīskārtīgus aicinājumus padalīties arī ar saviem iespaidiem par Velojāņu braucienu no 21.-24. jūnijam, te nu tie būs.

Tā kā Kristaps to jau secīgi, kārtīgi un vairāk vai mazāk arī manam viedoklim atbilstoši ir pastāstījis, tad es domāju vienkārši īsi un skaidri izdalīt foršās lietas, neforšās lietas un dīvainās lietas četru dienu garumā. Protams, subjektīvi. :)

Foršās lietas.

Pieveiktais ceļš. Nevaru lepoties ar pamatīgu riteņbraukšanas pieredzi, ilgiem treniņiem, sportisku rūdījumu vai ko tādu, esmu parastais mirstīgais, tādēļ esmu patiesi lepna, ka izdevās nobraukt šos ~210 km (Andrejam Mākoņkalna brauciena dēļ bija vairāk un Kristapam Mākoņkalna+nākamās dienas maršrutu dēļ bija ievērojami vairāk) un pat bez ļoti ievērojamām fiziskām vai garīgām traumām (garīgās traumas, lūdzu, skat. pie neforšajām lietām).

Laikapstākļi. Silts, saulains, bez lietus visu četru dienu garumā. Varbūt brīžiem pārāk saulains un brīžiem pārāk vējains, bet viennozīmīgi tas ir labāk kā lietusgāze virs galvas un dubļu jūra zem kājām.

Pieturu nosaukumi. Vairākus no tiem jau varat redzēt Kristapa fotogalerijā (t.b. Ezernieki, Mārtiņ u.c.), vēl pieminēšanas vērtas ir Draudzība un Pocelujevka ceļā posmā Kaunata-Rēzekne. Nu mīlīgi nosaukumi, un vietējiem vietējā anekdote.

Tūristu bāze. Te laikam ir tas punkts, kur es nepiekritīšu iepriekšējam rakstam par braucienu un to, ka šī bāze bija „iztikt var” līmenī. Man patika. :) Ne tikai tāpēc, ka saimnieks bija atsaucīgs, bet ne uzbāzīgs, ka iedeva karstu ūdeni tējai un laivu, ar ko izbraukt Ežezerā, segas un, galu galā, jumtu virs galvas, bet arī tāpēc, ka tai dienai ar vakariņām Ežezera krastā uz ķieģelīšu „krēsliņiem” bija īpaša garša. :) Ezers, bērzu birzs kā Skalbes pasakās, meža zemenes turpat pie kājām, gara zāle un tāda patīkama cilvēku prombūtnes sajūta. Ja neskaita to, ka kaut kādi nelieši atbrauca un uzslēja telti mūsu iepriekš noskatītajā vakariņu vietā.

Laivošana tūristu bāzē. Par laivošanu to īsti nevar saukt, tā drīzāk bija neveikla plunčāšanās ne sevišķi lielā un ne sevišķi stabilā koka laivā pāris desmitus metrus no krasta, kaut kā mēģinot noturēt kaut kādu iedomātu kursu vai vēlāk tikt līdz krastam. Vairāk laika aizņēma uzmanīgā rāpošana pa laivu, mēģinot apmainīties vietām, jo iespēju pasēdēt pie koka airiem garām laist negribēja neviens no mums.

Rozīņmaize Skaistas veikaliņā. Bija baigi garšīgā.

„Pie Rāznas” mājiņa. Atsaucīgi, laipni saimnieki (teica, ka speciāli mums esot likuši jasmīniem uzziedēt), glīta divstāvu mājiņa ar istabām dažādos toņos (mums tika brūnā istabiņa ar dīvaino sieviešu attēliem pie sienas, augšstāvā bija rozā un dzeltenās istabiņas un tad vēl dīvānu istabas apakšā), virtuve ar traukiem un glāzēm, un ēst gatavošanas ieročiem, nojume ar kamīnu un soliem ārpusē, dīķis, šūpoles, basketbola grozs ar visu bumbu un ugunskura vieta. Viss pa foršo!

Vasarģelišku skatu tornis. Tikšana līdz tam gan bija kā vibromasāža ne tikai kājām un rokām, bet, šķiet, visas smadzenes galvā tika sakratītas, toties skats no torņa smuks. Daugavas loks tālumā un abi palikušie biedri, kas kāpa otrajā maiņā, kā vidēja lieluma peles apakšā.

Lauku smarža. Un patiešām visa lauku smarža, sākot no meža, egļu skujām, pļavas puķēm, kūtsmēsliem, ezera aļģēm, jasmīniem un meža zemenēm. Amazing!

Kompānija. Te bez īpašiem komentāriem, bija super, paldies maniem trīs lieliskajiem veloceļabiedriem! ;)

Neforšās lietas.

Velosipēdu turētāji vilcienā. Katrā vagonā ir atļauts turēt tikai trīs riteņus, un tikai pēdējā vagonā vispār ir speciālie velosipēdu turētāji. Nedaudz neapdomīgi. Un, ja ir daudz braucēju, tad grūstīšanās un neērtības garantētas.

Garīgās traumas. Smiltis ir slikti, daudz smilšu ir vēl sliktāk, dziļa grants ir depresīvi, dziļa grants ar trepīti ir vēl depresīvāk. Andreja un Kristapa „ja izturēsi pirmo dienu, tad nākamajā gribēsi ap Ežezeru apbraukt apkārt” neīstenojās, nākamajā dienā es negribēju braukt vispār. :D Vismaz no sākuma. Man šķita, ka ir uznākusi pēdējo gadu laikā lielākā vētra Latvijā, kura ir koncentrējusies tieši uz mums, ka man kājas vienā brīdī vienkārši atteiksies kustēties un ka pat šoseja vairs nav draugs.
Rīta bēdīgās noskaņas beidzās pēc padomjlaika stila veikaliņa Skaistā, vēsa minerālūdens un nogriešanās uz līkumaina, pauguraina ne-asfalta ceļa. Vējš ieķērās kokos, pakalnus palīdzēja pieveikt iepriekšējās nokalnītes un viss bija super līdz briesmīgajam, pāris kilometrus garajam īpaši dziļas, putekļainas grants un spožas saules apspīdētajam ceļam.
Man bija uzstādīts noteikums čīkstēt ne biežāk kā reizi dienā (tāpēc vajadzēja ļoti rūpīgi izvēlēties čīkstēšanas objektu), un vienas dienas čīkstēšanu nedrīkst pārnest uz otru dienu, plkst. 24:00 neizmantotā čīkstēšana dzēšas. Centos arī šo vienu iespēju neizmantot, bet, ja būtu jāizmanto viena iespēja pa visām četrām dienām, tad šie pāris kilometri kaut kur starp Skaistu un Ezerniekiem būtu tie izredzētie.

„Papeļu” māju saimniece. Viņa uzskatīja, ka mēs esam pieteikušies uz 21. jūniju, un es skaidri zinu, ka mēs bijām pieteikušies uz 22.jūniju, bet pateikt paspēju vien pāris frāzes, kad mēs jau ar rokas mājienu „Tur ir bāze” un durvju aizciršanu bijām izraidīti. Fuj, fuj izturēšanās.

Akmeņi un aukstums Rāznas ezerā. Nu diemžēl cerētā kārtīgā izpeldēšanās izvērtās par vien lēnu un samocītu ieiešanu pa akmeņaino krastu Rāznas ezerā un īsu drebināšanos aukstajā ūdenī, lai pēc mirkļa dotos atkal ārā saulītē.

Dīvainās lietas.

Rejoša meitenīte. Visi mani pārējie komandas biedri stāsta leģendas par šo rejošo meitenīti ar pavadošajiem suņiem, bet es tajā mirklī biju tikko uzminusies augstā kalnā un domas bija pavisam citur vērstas, un vēlāk baigā škrobe, ka es šo brīnumu tā arī neievēroju :/

Suns. „Pīlādžu” māju lielo, melno suni, kur nakšņojām pirmajā naktī, drīkstēja kaitināt, bet nedrīkstēja glaudīt. Viņam nepatīkot, kad viņu glauda.

„Pīlādžu” treileris. Nav jau tā, ka tas būtu bijis kaut kas baigi dīvains, bet man vienmēr filmās ir fascinējoši tie jokainie ceļojošie treilerīši. Nu tādas smieklīgas mājiņas uz riteņiem! Un tagad arī pašai bija iespēja izbaudīt nakti tādā filmu treilerī. Saimnieks gan man nezināmu iemeslu dēļ, kad citi nedzirdēja, centās mani pārvilināt gulēt uz citu vientuļu mājiņu, lai es būtu „prom no puišiem”. Laikam jau viņam bija bēdīgi, ka mēs izmantojam tik maz no pieejamajiem maksas pakalpojumiem (krutāka mājiņa, laiva, ugunskura malka, volejbols u.c.).

Dzintars. Viņš bija tas, kas man līdz pēdējam brīdim teica, lai neko vēl viņam nestāstot par braucienu, jo tāpat aizmirsīšot, un kad es pēdējā vakarā pirms braukšanas uzmanīgi iejautājos, vai viss ir skaidrs un jautājumu par rītdienu nav, Dzintaram bija pārsteigums, ka brauciens ir jau rīt.
Viņš bija tas, kas atrada nolauztu ceļazīmi ar 40 km ātruma ierobežojumu ceļa malā zālē ieslēptu, viņš bija tas, kas atrada šī gada pirmās meža zemenes un gandrīz mirušu (vai varbūt pilnīgi mirušu) zalkti grants ceļa malā. Viņš arī bija tas, kurš mūs spīdzināja, stundām (ok, minūtēm, bet šķita, ka stundām) ilgi runādams ar „Pīlādžu” saimnieku par Spānijas samiem, sazānu vairošanos, plostiem un vēl sazin ko, pārējo vairs neatceros, jo apmēram sarunas pusē atslēdzos, un šūpojos uz sava viļņa.
Viņš bija tas, kas ļoti, ļoti vēlējās salabot visas trubas un kanalizācijas caurules un salauztās durvis mūsu pēdējās naktsmītnēs „Pie Rāznas”, un pat pēdējā rītā saimniecei gādīgi aizrādīja, ka dušai apakšējā stāvā ir problēmas.
Aa, un viņš bija tas, kas bieži brauca ceļa pretējā pusē.

„Bēgam!” Uz Latgales līgotāju aplīgošanu atbildēt ar „bēgam” tiešām ir dīvaini un pilsētnieciski. Bet nu tādi jau mēs bijām, nedaudz dīvaini pilsētnieki mierīgajos, vasarīgi smaržojošajos un savādākā laikā un ritmā ejošajos Latgales laukos.

Felipe

Pirms pāris nedēļām tika izlemts, ka par godu kāda cilvēka jubilācijai brauksim uz Cēsīm skatīt brīvdabas izrādi Cēsu pilsdrupās un pēc tam ar velosipēdiem naktī brauksim līdz Valmierai pa visiem diezgan labi zināmo velo taku. Ideja, protams, diezgan ekstrēma, bet esam taču jauni un traki, so, why not?! Patiesībā tādu „why not” būtu diezgan daudz, bet jaunība un trakums ņēma virsroku, un tā nu četri cilvēki bija gatavi šim pasākumam.

Pirmie trīs dalībnieki jau sestdienas dienvidū kāpa ārā Āraišos (viena pietura pirms Cēsīm, braucot ar vilcienu), lai aizbrauktu līdz Āraišu ezeram un nopeldētos. No Āraišu ezerpils aizmukām, jo tur redz esot jāmaksā un nemaz tā ar tiem velosipēdiem iekšā nevarot iet, aizbraucām otrpus ezeram uz kartē iezīmētu peldvietu. Tur gan bija priekšā bomis un uzraksts, ka nepiederošām personām staigāt/iebraukt aizliegts, bet mēs kopīgi nolēmām, ka visi esam piederīgi Latvijas dabas daiļumam un, ja jau tā vieta pat kartē iezīmēta, tad nekas mūs neatturēs tur doties. Peldējās gan tikai viens no mums un tā pati bija meitene... Nedaudz fail, bet man vienkārši nepatīk aukstums un otram kolēģim bij zobiņš sasāpējies. Pēc peldes devāmies uz Cēsīm paēst. Tur kārtējo reizi pierādījās senā patiesība, ka Cēsīs nav kur normāli paēst. Vēlāk tika sagaidīts ceturtais biedrs un mēs varējām doties baudīt Cēsu pilsdrupas, Valmiermuižas alu un brīvdabas teijāteri, kas gan manā skatījumā bija visai viduvējs.

Ir apmēram pusnakts, esam katrs izdzēruši pa glāzei džina un visi pilni drosmes un spara doties ceļā. Ieslēguši savus velo lukturus un daži vēl sakarinājuši lampas uz galvas, visai dīvaina paskata procesijā dodamies ārā no Cēsīm. Ļoti neilgi pēc tam arī izbeidzas mana velo lukturis (Murc?!), bet nekas, man ir kabatas lukturīts, kuru tad ar izolenti arī veiksmīgi piestiprinu pie ragiem (velosipēda). Gaisma gan ir jūtami blāvāka un kaitinoši zila (diodes), bet tomēr labāk nekā nekā. Es, kā ļoti rets velo izmantotājs, ātri sāku just, ka vismaz man brauciens būs samērā grūts, bet drosmes vēl ir daudz un esmu labā garastāvoklī, kā arī velosipēds ir patiešām labs un ripo lieliski. Visu laiku nedaudz smidzina lietus, bet ir samērā silts un tas netraucē.

Pēc aptuveni 7km bija mūsu pirmā pietura, kurā jubilāram par godu tika dedzināts ugunskurs, ēsta pašcepta šokolādes kūka un dzerta tēja. Pamanījām, ka apkārt ir pilnīgs klusums, pilnīgi nevienas skaņas, ne vēja, ne putna čiepstiena, dīvaina sajūta. Tā nu pēc apmēram pusstundu garas pauzes, vienojušies par to, ka turpmāk tik garas pauzes nebūtu vēlamas, dodamies tālāk. Ārā, ap šo laiku, jau ir pilnīgi tumšs un ceļu var redzēt tieši tik daudz cik izgaismo lukturi. Lietus visu šo laiku ir nemitīgi smidzinājis, bet mitrumu vēl nejūt. Tālāk ir samērā garlaicīgs grants ceļa posms ar smilšu elementiem, un pārmaiņus kādam izvirzoties vadībā, visi braucam kopā.

Pienāk brīdis kad jānogriežas pa taku mežā, tā vismaz saka tie, kuri šeit jau ir braukuši. Tā arī darām, bet, lai gan uz vismaz viena koka ir oranžā krāsas zīme par velo maršruta esamību, vadoties pēc tās, mēs iebraucam kādas mājas pagalmā. Labu brīdi maldamies pa šo vietu, kas patiesībā droši vien bija apmēram kā „3 priedes”. Ap šo laiku sāk rasties pirmās teorijas par atrašanos paralēlajā pasaulē no kuras jau tik viegli ārā vis netiksim, bet tomēr nav tik traki. Izrādās, ka īstā taka ir pārdesmit metrus uz priekšu pa lielo ceļu. Atgādināšu, ka vēl joprojām uzstājīgi rasina lietus.

Sākas meža posms, kas prasa vislielāko koncentrēšanos un saspringumu, jo sajūta nav kā braucot dienā. Visu laiku šķiet, ka brauc pa tuneli, nekas nav redzams ne pa labi, ne pa kreisi, zarus no kuriem jāizvairās ieraudzīt var tikai pēdējā brīdī, it īpaši, ja jābrauc pirmajam. Šeit sāku just pirmās noguruma pazīmes, bet cenšos turēties kā pienākas. Lielu daļu ceļa braucam klusējot un vismaz es galvā šķetinu nemitīgus sirreālu domu kamolus, kas saistās ar apkārtējo vidi.

Pa šo laiku sāk just arī mitrumu, kas lēnām, bet uzstājīgi sūcas cauri apģērbam, bet auksti nav, un es esmu nosvīdis. Ieturam vairākas pauzes ar ūdens dzeršanu un melnas šokolādes ēšanu, bet jau no pieredzes zinu, ka šīs pauzes ir viltīgas, tā vien gribas atlaisties zem koka un nosnausties, tāpēc daļēji pat labi, ka līst lietus un tas nav iespējams. Brauciens nenoliedzami ir nogurdinošs, īpaši tādiem braucējiem kā man, kuri ikdienā ar velo vispār nepārvietojas.

Tālāk seko šī pasākuma pārdzīvojumiem bagātākais notikums. Braucam divatā nedaudz priekšā pārējiem diviem biedriem, kreisajā pusē ir mežs, labajā lauks, laiks varēja būt ap pus4iem, bet precīzi negalvoju, ir puskrēsla - ne īsti gaišs, ne īsti tumšs, tad pēkšņi no puduriem starp ceļu un lauku ar milzīgu lēcienu izmetas vairākas (es pats neatceros/nepamanīju cik, bet pārējo pārspīlējumi svārstās no pāris līdz vismaz septiņām) lielas meža cūkas un tām sekoja neskaitāms daudzums sivēnu, mēs jau bijām apstājušies un lielās cūkas sen vairs nebija redzamas, bet sivēni vēl skrēja gandrīz mums pa kājām. Tā kā visi esam skolā gājuši un zinām, ka savvaļas dzīvnieki kopā ar mazuļiem mēdz būt agresīvi, adrenalīna līmenis asinīs ceļas neizmērojami. Kādu brīdi nogaidām, nomierināmies konstatējam, ka tie bija „melnie labradori”, kurus mūsu ceļa biedrene bija redzējusi sapnī un dodamies tālāk. Vēlāk redzējām arī stirnas, no tām gan neviens vairs nenobijās.

Es jūtos diezgan saguris un doma, ka jābrauc vēl krietns gabals mani it nemaz neuzmundrina, esam pilnīgi slapji un dubļaini, ceļš ir visai sliktā stāvoklī tāpat kā man dibens, jo tas ir pieradis pie ērtā ofisa krēsla un mašīnas sēdekļa nevis šauras sēdekļa parodijas starp „vaigiem”. Šis pēdējais posms arī bija visgrūtākais, vismaz man. Likās, ka mežs nekad nebeigsies, lai gan pa taku braukušie biedri mēģināja pārliecināt, ka vairs nav tālu. Uz to brīdi visi bija jau diezgan noguruši un nīgri, sākas savstarpēji apvainojumi un delīrijiem līdzīgas lēkmes, bet tas droši vien piederas pie lietas.

Beidzot izbraucam no meža un esam uz asfalta, ir apmēram pus5 no rīta. Vienam no kolēģiem, visticamāk mitruma ietekmē, ir pilnīgi atteikušas bremzes, pārējiem arī ir kā ir, man gan viss ideāli (disku bremzes FTW!!1). Pēc  pusstundas brauciena pa Valmieru esam pie savas nakts mītnes, ir pagājušas tieši 24h kopš esmu cēlies, nogurums ir anormāls, sāp muskuļi, apziņa nedaudz aizmiglota. Uzēdu un atlūztu.

Rezumē.

  • Brauciens ir labs un atkārtojams gan pa dienu, gan pa nakti, tikai vēlams bez lietus.
  • Es esmu nīkulīgs riteņbraucējs.
  • Tas tomēr bija sasodīti forši!

P.S. Paldies Murcam par velo aizdošanu! :)

F. 30.06.2009

x-f

No 21. līdz 25. jūnijam mums bija ikgadējais komandas velobrauciens, kas šoreiz bija pa Latgales pusi. Esmu to kaut cik aprakstījis no sava skatpunkta.

Velobrauciena aprakstā minētie notikumi pauž personīgās domas, kas var nesakrist ar pārējo dalībnieku vai komandas oficiālo viedokli.

1. diena, svētdiena

No rīta visi tomēr esam ieradušies pie stacijas, neviens neaizgulējās. Sajūtas tik un tā diezgan miegainas. Esam četri. Es pats par sevi, Kopijs, kurš pa retam piedalās kādās sacensībās, Lāsmiņa, kura ar velo ikdienā nemaz nebrauc, un Dzintars, kurš it kā braucot diezgan aktīvi.

Vispār bija paredzēts, ka mums varētu pievienoties vēl divas nepazīstamas meitenes un varbūt tomēr arī vēl viens no mūsējiem, taču beigās palikām tikai četri. Sākumā skaits vispār bija ap desmit. Tā ir parasti. :)

Vilcienā ierūmējamies salīdzinoši viegli, bet konduktore ar mums runā tikai krieviski un kaitinoši pareizā tonī paziņo, ka vagonā drīkst būt tikai trīs velosipēdi (te ir pieci). WTF? Dažas minūtes pavadījuši otrā vagonā (kas tīri tehniski ir tas pats vagons), aizgājušie atgriežas, jo izrādās, ka tur traucē pasažieriem vēl vairāk. Pēc tam vaina tiek novelta uz biļešu kontrolieriem.

Izrādās, ka Dzintars tikai vakar vakarā uzzinājis, ka izbraucam šodien. Starp citu.

Brauciens līdz Daugavpilij ir garlaicīgs un prasa daudz laika un izturības. Trešajā stundā sākas dienas maršruta apspriešana, un Lāsmiņa sašūt, kad velomaršrutu grāmatiņā izlasa, ka šodienas maršruts pa Daugavas lokiem prasa "zināmu fizisko sagatavotību". Kopijs viņu mierina, sakot, ka mums jau ir zināma viņas fiziskā sagatavotība – tādas nav. :) Taču gan jau būšot labi. Pirmā diena pēc maršruta garuma būs visgrūtākā – ap 70 km, nākamajās dienās paredzēts īsāks ceļa gabals. Vārds pa vārdam, līdz tiekam pie tehniskajām problēmām, kas varētu piemeklēt. Šī tēma tiek aizskarta pirms ik katra brauciena, jo jau gadiem klīst leģendas par pedāļu krišanu.

Daugavpilī jau silts un saulains, kas patīkami. No pašas pilsētas gan neko daudz neapskatām, tikai tik, cik braucot cauri, un tas bija diezgan ātri. Tramvaji, ielas, cilvēki, pie informācijas stendiem pielīmēta jaunākā "Diena". Jau aiz pilsētas robežām piestājam kādā parkā uz nelielu pikniku. Es beidzot varu pārģērbt civilās drēbes uz piemērotākām.

Pēc laba gabala pa šoseju ceļa malā tiek pamanīta karte, kas droši vien beidzot varētu norādīt velomaršruta sākumu, taču to uzreiz neizdodas saprast, jo karte nez kāpēc uzzīmēta kājām gaisā – ziemeļi ir kartes apakšā. Interesanti, par ko mākslinieks domājis? Tā būs smukāk? Tālāk jau turpinām braukt pa grants ceļiem, un pirmais apskates objekts ir Dinaburgas pils makets Naujenes muzejā-parkā. Nu, makets. Neliela pilīte. Braucot atpakaļ uz pareizo lielceļu, aiz kādas mājas vārtiem stāv divi sunīši un maza meitene. Un visi trīs rej uz mums.

Lai gan gar Daugavas lokiem ir marķēts velomaršruts, tāpat vairākas reizes nomaldāmies, taču tas pieder pie lietas. Varētu pat teikt, ka maldīšanās ir nepieciešama, lai redzētu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas vairāk tādu vietu, ko "pareizie" nepamana. Braukšana ir gan pa mežu, gan pa ceļiem pļavās, dažādības pietiek. Sākam apmācīt Lāsmiņu smilšaino posmu pārvarēšanu sub-pro līmenī – uzturēt ātrumu, neapstāties, ieslēgt zemāku pārnesumu.. Viņa arī klausa. Sākumā.

Atrodam Vasargelišku skatu torni, no kurienes paveroties desmitlatnieka skats uz Daugavas lokiem. Nu, varbūt, taču kaut kā nesaskatīju. Droši vien tāpēc, ka maku atstāju lejā, nebija salīdzināmā objekta. Kārtējā kartes pētīšana, un izskatās, ka tālāk jāturpina braukt nevis pa grants ceļu, bet gan gar pašu Daugavu, tas varētu būt īstais ceļš. Ceļš gan ir tur lejā, mēs esam pārdesmit metru virs tā, tāpēc tiek atrasta taciņa, un Lāsmiņa pirmoreiz savā mūžā piedzīvo nelielu DH nobraucienu. Vispār jau nekas traks, taču vienā vietā tāds stāvums, ka, braucot tam pāri, iedomājos, ka varētu mēģināt paraut uz acīm, ja vien aizmugurē uz velo nebūtu uzkrauts tāds balasts. Tālāk jau atkal vidēja maldīšanās, bet, kad beidzot atrasts īstais ceļš, ir jau dziļa pēcpusdiena, tāpēc uzreiz okupējam pļavas stūri, lai ieturētos (Dzintars to sauc par "palaunadzi"). Kārtīgi paēduši, visi turpat starp smilgām arī atlūst. Dažs labs pat pamanās aizmigt. Miers pie zemes.

Pa ceļam stereotipisks skats, kas arī tika gaidīts no Latgales – viens vīrietis velk arklu pa lauku, otrs to vada. Malā stāv daži vietējie līdzjutēji. Eksotika tūristiem.

Vakarpusē iepērkamies Krāslavā vakariņām un brokastīm. Nu, viņi iepērkas, es palieku ārpusē. No vietējā kultūras nama puses garām nāk daudz ļoti saposušos cilvēku bari ar ziediem. Par puišiem man grūti ko teikt, taču starp meitenēm ir ļoti daudz "jēziņu". Kamēr tur gaidu (kādas 20 minūtes! Ko tik ilgi var darīt Maximā?), temperatūra nokrīt no 20 līdz 18 grādiem, un latviešu valodu dzirdu vien pāris reižu.

Pēc neilga brauciena pa šoseju ap astoņiem esam sasnieguši pirmo naktsmītni pie Balta ezera, kur saimnieko tāds omulīgs krievu onkulīt's. Paliekam zemestrīču būdiņā, lai gan saimnieks daudzas reizes mēģina mums piedāvāt labākus apartamentus, taču, tā kā esam ieradušies tikai četri, mums tas ir pārāk neizdevīgi. Vakara gaitā Dzintars uzsāk kārtējo episki ilgo diskusiju ar viņu (šoreiz, piemēram, no plostiem līdz zivīm), kuras laikā pārējie sāk neuzkrītoši mīņāties un žāvāties.

Izrādās par vēsu, lai kāds saņemtos vairāk par vārdiem uz peldēšanos ezerā.

2. diena, pirmdiena

Mostamies ap desmitiem, taču brokastošana un taisīšanās prasa vēl pāris stundas. Vispār pirmdiena ir ar parastu pirmdienas sajūtu.

Jātiek cauri Dagdai līdz Ezerniekiem, kur Ežezers. Pamatīgs pretvējš visu dienu. Un ar to es domāju – tiešām pamatīgs. Pēc nobraukšanas no asfalta uzreiz sākas izteikts Latgales reljefs, taču tas tiek pārvarēts diezgan mierīgi (vismaz interesanti), ja neskaita pēdējos kilometrus, kad ir īpaši mīksta grantene, spoža saule un kalns augšup. Un vējš. Lāsmiņa izskatās pavisam sagurusi, taču neko nesaka. Asfalts tepat aiz līkuma.

Pēc Dagdas Maximas apmeklējuma mums kaut kur vajadzētu laist pa kreisi uz grants ceļu, lai nav visu laiku jābrauc pa šoseju, taču īstais pagrieziens laikam jau palaists garām. Tālāk priekšā būšot vēl viens, kurā mēs ar Kopiju varot nogriezties, lai izmestu riņķīti apkārt Ežezeram. Nu jau tikai mēs divatā. Nonākot līdz tam, arī Kopijs to vairs tā kā negrib, un Lāsmiņa skaidri paziņo, ka šaus tikai taisni. Tā nu es viens braukšu..

Ezerniekos ātri atrodam "Papeles", kur sarunātas naktsmītnes, bet.. EPIC FAIL. Mūs no turienes aizdzen, jo it kā esam ieradušies dienu par vēlu. Skaidroties ar nelaipno saimnieci nav jēgas. Būtu es nepieklājīgāks, gribētu pat teikt "duma kaza". Nez, viņa par svarīgāko mārketinga likumu maz dzirdējusi..? Parāda, kurā virzienā esot tūristu bāze, ka varbūt tur dabūsim gultasvietu, un beidz sarunu. Tūristu bāze izrādās nefunkcionējoša tūristu bāze, tomēr pārvaldnieks / sargs mūs ielaiž. Telpas ir tukšas, toties ar plastmasas logiem. Ir matrači un arī segas varbūt būšot. Ierosinu doties uz nākamo naktsmītni pie Rāznas ezera (+40 km), taču pārējie tam nepiekrīt. Atkal trīs pret vienu, un atkal viņi domā, ka esmu apvainojies, bet nu – mani nesajūsmina doma par palikšanu nolaistā vietā, kas atgādina atvērtā tipa cietumu. Tikai šeit no teritorijas ārā nevar tikt, vārti ir slēgti. Dzintars nosaka "pie komforta ātri pierod", un vēsā un tumšā telpā, kas kādreiz laikam bijis baseins, sākas gara diskusija ar pārvaldnieku par globalizāciju, pasaules resursiem, ekonomisko krīzi un nākotni. Vismaz maksa par palikšanu demokrātiska – lats no katra. Apkārtne arī tīri tā neko, no trīs pusēm ezers, taču arī te ūdens tik auksts, ka pāriet gribēšana.

Pie vakariņām pat dabūjām karstu ūdeni tējai. Ap saulrietu tie trīs dodas izbraucienā pa ezeru ar cauru laivu. Braukt ar to var, tikai ik pa laikam jāsmeļ ārā ūdens. Palieku krastā, jo, "ja četri, tad jāuzvedas ļoti godīgi". Ar viņiem tā godīgi nesanāks, tāpēc arī palieku.

3. diena, otrdiena

No rīta pamostos pusastoņos, nomazgājos un pat sajūtos kā cilvēks. Kamēr pārējie vēl guļ, paņemu kameru, ābolu un izeju pastaigāties pa teritoriju, arī simboliski pafotografēju kaut ko no pamestības, lai nebūtu tā, ka veltīgi esmu paņēmis līdzi fotoaparātu. Pēc kādas stundas esmu atpakaļ, un mani laikam atkal uzskata par slikto, jo pārējos modinu tiiiik agri – desmitos. Nu a ko, vislabāk es jūtos uz ceļa, un, lai gan kļuvis siltāks un saulaināks, atrašanās brīvprātīgā ieslodzījumā tāpat man ne pārāk.

Šodien paredzēts pavisam īss brauciens līdz Kaunatai, ko vajadzētu varēt pieveikt pāris stundās, lai vairāk laika Līgo vakaram. 

Uzreiz tiekam līdz Ezerniekiem, taču tālāk gan vairs ne – apmēram stundu gulšņājam zālītē, apmeklējam divus vietējos veikalus, lai tiktu pie aizsardzības no saules (man jau sūrst kakls), nosūkājam saldējumu, pētām karti un sazināmies ar autobraucējiem, lai pastāstītu viņiem, kad, kur un ar ko ēdamu jābūt klāt. Pa ceļam ir Mākoņkalns, taču tas tiek izmests no maršruta, atstājot to vēlāk vakaram un tiem, kas gribēs. Lāsmiņa par to izrāda acīmredzamu sajūsmu. Neko piemērotāku veikalos atrast neizdevās, tāpēc iesmērējos ar kaut kādu bērnu krēmu. Ķēpa baigā, taču liekas, ka palīdz. Turklāt šodien tiešām ir vasarīgi silts un saulains. Jau esmu ticis pie tipiskā riteņbraucēju iedeguma – brūnas rokas, gaiši pleci un plaukstas, kur nosedz cimdiņi. Turpmākajās dienās gan jau būs vēl izteiktāk.

Lai tiktu no Ezerniekiem līdz Kaunatai, ir jāpievar daudz 10-12% augšup un lejupceļu, tomēr izskatās, ka šodien visi var visu, tas nekādas lielās problēmas nesagādā.

Pa ceļam kopīga pozēšana pie uzraksta "Rēzeknes rajons", uzrāpjoties uz tā, neliela sajūsma, kad beidzot ieraudzīts Rāznas ezers, un ātri vien sasniegta Kaunatas baznīca, kur norunāts randez-vous punkts ar autobraucējiem. Pēc neilgas gaidīšanas arī piebrauc tie, kuri nevarēja vai negribēja mīties ar mums. Murcs tiešām paņēmis līdzi velo! Aiztiekam līdz mājiņai un pamazām iekārtojamies. Šoreiz te tiešām ir visas ērtības – dušas, gultas, ledusskapis un tā.

Pēc iekārtošanās visi saspiežas virtuvē, dzer kvasu, grauž salmiņus un apspriež, ko tālāk, ir tikai pēcpusdiena. Daļa grib uz Rāznas ezeru peldēties, es skaidri zinu, ka braukšu uz Mākoņkalnu, tikai problēmas rada loģistika – līdz ezeram ir divi kilometri, auto ir Murca, tajā visi desmit nevar salīst, turklāt Murcam līdzi ir velo, kuru viņš labprāt palietotu, nevis sēdētu pie stūres. Vienojamies, ka autobraucēji kļūs par kājāmgājējiem līdz ezeram, mēs ar Kopiju un Murcu aizbrauksim līdz Mākoņkalnam un atpakaļceļā sameklēsim viņus pie ezera, lai kopīgi nopeldētos. Viss kūl.

Brauciens trijatā uz Mākoņkalnu ir ātrs, vidēji par kādiem 10-15 km/h ātrāks kā līdz šim, tā normāli ieminām. Esmu noņēmis somas, iztukšojis mugursomu un jūtos brīvs un viegls. Mērķis izrādās tālāk kā biju iedomājies, bet tas nekas, beidzot esam to atraduši, un sākas grūtais kāpiens Mākoņkalnā. Kāpiens ir tāds burtisks, jo līdz virsotnei jāpievar garas trepītes augšup, stiepjot velo pār plecu. Karsts, karsts, karsts! Vidū uz platformas apstājamies, saskatāmies un pakomentējam ar "a moš nevajadzēja".
Bet! ©Godmanis
Augšā skats, protams, tīri foršs, tomēr bija vērts. Vēlāk velomaršrutu grāmatiņā izlasu, ka "Mākoņkalnam ir liels relatīvais augstums – 60 m un ļoti stāvas nogāzes, kas apaugušas ar mežu. Uzkāpšana pa garajām kāpnēm nav viegla, īpaši, ja divriteni nesīsiet līdzi." No shit!

Jā, bet skats uz ezeru tiešām labs. Turklāt izrādās, ka tur ir ne vien nogurdinošas kāpnītes, bet arī līkumots ceļš no pašas virsotnes līdz apakšai (atgādināja Krimuldas serpentīna veco, neuzlaboto versiju), pa kuru pēc tam ātri, ātri notiekam lejā. Interesanti, kāpēc tas ceļš nav pieminēts velomaršrutu grāmatiņā, ja atrodas vien pārsimt metru no kāpnītēm?

Pie Rāznas ezera pamaldāmies, sameklējam pārējos un trijatā taisāmies peldēties. Bet kājāmgājēji, kas te jau kādu laiku sēž, kaut kā smīn. Izrādās, ka ūdens ir ļoti auksts. Un ar to es domāju – ļoti auksts. Ieiet var. Papeldēt arī, taču ilgi nē. Pirmais izbrienu krastā, jo vienkārši salst pēdas.

Līgo vakarā zibeņo no trijām debespusēm, ir sajūta, ka negaiss lēnām nāk arī mums tuvāk, un, lai gan tepat vien ir, tomēr līdz mums lietus tā arī neatnāk. Spīd. Vakars pavadīts samērā mierīgi, sarunām izvēloties visneiedomājamākās tēmas. Garām iet latgaļu līgotāji, kas apdzied visu ko, šķiet, ka saklausu kaut ko arī par mums, kas klusi sēž pie ugunskura.

4. diena, brīvdiena

Nu, labrīt.. Autobraucēji aizbrauc diezgan agri, mēs pamazām vācam mantiņas.

Man jau no paša sākuma bija doma, ka šajā velobraucienā vajadzētu vienu dienu palikt uz vietas, nevis nobraukt kādu posmu katru dienu, tāpēc jau laikus darbā sarunāju, ka diena pēc Jāņiem man būs brīva. Pārējie velobraucēji zināja par manu nodomu, taču vai nu negribēja, vai nevarēja dabūt brīvdienu. Iepriekšējā vakarā gan piemirsu parunāties ar mājas saimnieci, vai man ļautu palikt vēl vienu dienu, tāpēc līdz pat pusdienlaikam nebija skaidrs, ko darīšu tālāk – vai nu braukšu kopā ar pārējiem uz Rēzekni un tad uz Rīgu, vai arī palikšu viens te. Kad jau taisāmies prom, beidzot ir iespēja pajautāt viņai, vai drīkstu palikt. Drīkst! Wii! Pat piedāvāju viņai samaksāt vairāk, jo, nu, māja desmit cilvēkiem man vienam.. Taču viņa atsakās. Ko vēl var vēlēties? Brīvdienu māju "Pie Rāznas" tātad var rekomendēt arī citiem.

Pavadu līdzšinējos līdzbraucējus dažus kilometrus, atgriežos Kaunatā un dodos iepirkt kaut ko ēdamu un dzeramu. Vēl nezinu, ko tieši sadarīšu, taču diena jāizmanto kārtīgi. Iepriekš bija doma, ka, ja tiešām palikšu te, tad varētu apbraukt apkārt Rāznas ezeram. Pie otrajām brokastīm pētu kartes, domāju, ko un kā, līdz izdomāju, ka braukt apkārt ezeram nav vērts, puse ceļa pa asfaltu, ko rīt tāpat veikšu, braucot uz Rēzekni, otra puse – grantene, kas nav diez ko inčīgi. Tā vietā nolemju apvienot 16. ("pārsvarā grūts") un 17. ("vidējas grūtības") maršrutu no grāmatiņas, aizbraucot līdz Lielajam Liepu kalnam, ko palaidām garām, braucot no Ezerniekiem uz Kaunatu, un vēlreiz aizbraucot līdz Mākoņkalnam. Lielais Liepu kalns esot Latgales augstienes augstākā virsotne (289.3 m v.j.l.) un tā relatīvais augstums – 86 m, "kas Latvijas mērogā ir ļoti iespaidīga reljefa starpība". (Pārsit Mākoņkalnu ar tā 248 m v.j.l. un 60 m relatīvo augstumu.)

Sasmērēju maizītes, piepildu abas dzerampudeles un dodos ceļā. Ja nav jābrauc pa šoseju vai grants ceļiem, tad ir tiešām interesanti, plakano gabalu pavisam maz, dabasskati skaisti, laiks jauks un braukšana viegla. Esmu ieslēdzis GPS un trekeri, jo brauciens paredzēts kā viegls treniņtūrisma brauciens. Jau pirmajā pusstundā rodas sajūta, ka šī varētu būt lieliska apkārtne, kur dzīvot – skaisti, mierīgi, vietas treniņizbraucieniem netrūkst, lauku ceļi pilnīgi tukši.. Ar ko es te varētu nodarbināt sevi, tas gan būtu jautājums, taču dzīvot gribētu.

Jau dažus kilometrus no naktsmītnes var redzēt, ka te bijis pamatīgs lietus. Tas pats, kurš līdz mums Līgo vakarā tomēr neatnāca. Līdz Liepu kalnam tieku diezgan ātri, un izrādās, ka tajā var pat uzbraukt, trepīšu nav. Viegli gan tas nenākas, saslēdzos uz mazo zobratu priekšā un lielo aizmugurē, tomēr uz priekšu un augšu lēnām iet. Virsotne sasniegta – karsts, karsts, karsts! Skats gan nav tik iespaidīgs, jo te ir diezgan aizaudzis, maz ko cauri var saskatīt. Toties var saskatīt un it kā arī sadzirdēt negaisu tālumā, tāpēc īpaši nekavējos uz vietas. Neliels pikniks, atpūta, kartes pētīšana, un ripinos lejup. Pirmais UH un DH treniņš pieveikts. Izdomāju novirzīties no kartē iezīmētā maršruta, lai to padarītu nezināmāku, interesantāku un īsāku, tāpēc nolemju braukt pa ceļu, kas ved prom no Liepu kalna un kartē iezīmēts kā maza, brūna svītriņa, kas kļūst par mazu, raustītu, brūnu svītriņu. Interesanti, kā tas izskatās dabā?

Dabā tas izskatās kā vieta bez kokiem, taču par ceļu to nevar saukt. Lai arī velk uz normālu offroad, tomēr uz priekšu tieku, lielu brikšņu nav, stumties neprasās. Tikai nav īsti skaidrs, vai kilometru pēc kilometra kļūst nedaudz civilizētāk, vai tomēr otrādi. Taču viss beidzas labi, esmu sasniedzis lielāku grants ceļu, ko man laikam arī vajadzēja. Pagriežos pa kreisi un.. Izrādās FAIL, jo pēc laba gabala nobraukšanas esmu atgriezies turpat pie šosejas, kur jau biju. Tātad vajadzēja griezties uz otru pusi un tikai pēc tam pa kreisi. Nu nekas, tagad esmu tuvāk Mākoņkalnam. Pētu karti un it kā atrodu meža ceļus, pa kuriem līdz tam vajadzētu varēt tikt.

Ezers priekšā, jāgriež pa labi, krustojums priekšā, jābrauc taisni. Mājas priekšā, laikam tā jābūt. Un.. Viss, esmu apmaldījies. It kā zinu, kur esmu, bet, nē, tomēr ne pārāk. Maldos labu brīdi, atkal neliels offroad, atkal augšā, atkal lejā. Citādi jau forši te braukāties, bet kur es esmu? Varētu kādam pajautāt, bet neviena jau nav! Tikai zirgi un govis ganās.

(Zaļas, pusnopļautas pļavas, pakalni, koka māja, viens pats ceļš, pussazāģēta malka, pa mājas logu uz manu pusi skatās vecenīte. Ko viņa domā? Kur ir zāles pļāvējs? Kur ir malkas zāģētājs? Sakautrējos un nenofotografēju šo skatu, taču uzreiz zinu, ka šīs bildes no visa ceļojuma man droši vien pietrūks visvairāk.)

Ik pa laikam apstājos, lai kaut ko nofotografētu un papētītu karti. Pat izvelku kompasu, lai saprastu, cik ļoti virziens ir pareizs. Nu, it kā ir. Ne gluži tāds, kādu biju iedomājies, bet vispār der. Mans GPS te nav lietojams, nerāda tik mazus ceļus. Kāpēc kreisajā pusē pabraucu garām mazam ezeriņam? Kāpēc labajā pusē ir liels ezers? Kāpēc es neko tādu nevaru atrast kartē? Pēc laba laika nonāku pie tā paša krustojuma, kur biju pirms pāris stundām – atkal esmu maldījies tā, ka nobraukts aplis. FAIL un topogrāfiskais idiotisms FTW. Tuvāk Mākoņkalnam tā arī neesmu ticis, bet, kamēr vēl nelīst, tomēr gribu to vēlreiz sasniegt, tāpēc tālāk braucu kārtīgi pa šoseju. Ceļi slapji, var redzēt, ka virs ezera vēl līst lietus, taču man joprojām veicas, virs manis joprojām nav lietus mākoņu. Un nebūs arī.

Beidzot tieku līdz Mākoņkalnam un tagad jau zinu, ka pārsimt metru no trepītēm sākas necils ceļš, pa kuru var tikt līdz augšai, nestiepjot velo. Augšā tikt nav viegli, slapjš, taču uzbraucu arī šajā kalnā. Vēl viens pikniks un laižos lejā. Otrais UH un DH treniņš pieveikts. Var atgriezties "mājās". Pēc kādiem 10 km pamanu, ka kopš kāpiena augšup joprojām braucu ar pusaizslēgtu un saīsinātu dakšu. Tātad var arī ko tādu, braucot lejup..

Pašam nemanot, pa maldu ceļiem esmu viegli noriņķojis vairāk kā 80 km. Nemaz negaidīju, jo kaut kā noguruma nav.

Ieeju dušā, pavakariņoju, paņemu tēju, cepumus un lasāmvielu un izeju ārā paklausīties varžu kurkstēšanā. Gribēju palasīt Lūisa Kerola "Through the looking-glass, and what Alice found there" (1871), kas it kā ir turpinājums stāstam par Alisi Brīnumzemē, bet ne gluži, taču krēsla, odi, vardes un pats stāsts rada tādu šizo sajūtu, ka "labāk ka nu iešu vien gulēt". Bija vērts palikt vēl vienu dienu. Paliktu vēl vairākas, ja varētu..

5. diena, pēdējā diena

Laicīgi sataisos un ap 12 dodos ceļā uz Rēzekni, kuru sasniedzu pārāk ātri – nedaudz pēc vieniem. Lēnām izripinos cauri pilsētai, līdz atrodu staciju. Man ir konkrēts FAIL ar vilcienu – tas, kuram jābūt 15:00, kursē brīvdienās. Bet 25. jūnijs ir tikai mana brīvdiena. Nākamais (vienīgais) vilciens ir tikai 18:26. 

Ko es darīju gandrīz piecas stundas? Neko. Pabraukāju pa Rēzekni, papļāpāju ar vecu tantiņu, izbraucu ārpus pilsētas zaļumos, paēdu un pagulēju pļavā.

Tantiņa labā. Ņipra latviešu vecenīte. Lēni braucot no stacijas puses un domājot, ko gan tālāk, piestāju pie Rēzeknes domes. Nupat biju apsēdies uz soliņa, pie manis pienāk vecenīte un saka: "Labdien! Vai ar velosipēdu pa ietvi braukt drīkst?" Atbildu, ka drīkst, ja netraucē gājējus. Ā, nu, jā, pa ielu jau traki braukājot. Viņa piesēdīšot. Uzzina, no kurienes, uz kurieni dodos un kāpēc. Vai mans velo īpaši domāts tūrisma braucienam? Ak, sportam.. Bet mantu gan man esot daudz. (Tā visi saka..) Tā kā man tik daudz laika, man esot noteikti jāapmeklē Rēzeknes muzeju, tur ir par visas Latgales vēsturi. Es jau tā kā pat varētu, taču negribas atstāt velo un somas. Pēc tam viņa sāk stāstīt par sevi, par pilsētu, par saviem ceļojumiem. Uzzinu, ka viņai ir 83 gadi, dzimusi Ludzā, vīrs nāk no Cēsīm. Pastāsta, ar ko viņš nodarbojies, celtnieks bijis, cik skolas uzcēlis, ka nav paņemts vācu armijā, toties krievi gan paņēmuši. Tagad gan viņš miris, toties vēl ir dēls un mazdēls (pat uzzinu, ar ko viņi nodarbojas), taču tie Rīgā, citādi viņa te Rēzeknē esot palikusi viena. Viņiem esot vasarnīca Kaunatā, kur visi nupat pavadījuši brīvdienas. Kad Rēzekni sākuši bombardēt, viņa esot bijusi pirtī netālu, viss esot bijis dzirdams. Toreiz tikai baznīcas palikušas, viss pārējais bijis jāceļ no jauna. Pati viņa bijusi ģeogrāfijas un vēstures skolotāja. Kopā ar vīru ar vilcieniem apceļojuši Karpatus, Kaukāzu, Pievolgu un vēl daudz. Viņai vispār labāk patīkot ar vilcienu ceļot, tad var skatīties pa logu un visu redzēt garāmbraucot. Pēc tam skolā parasti pirmajā septembra stundā stāstījusi un atbildējusi uz bērnu jautājumiem par saviem ceļojumiem. Par Maskavu, Ļeņingradu, Ļeņinu ("tāds mazs un sažuvis") un Staļinu pastāstīja. Par to, ka uz Dziesmu svētkiem Jelgavā braukuši no Ludzas ar vaļēju smago mašīnu ("tādi laiki bija"). Tur viņa redzējusi Kārli Ulmani. Rēzeknē tajos laikos jau bijis nemierīgi, tāpēc tur Ulmanis neesot rīkojis Dziesmu svētkus.

Siguldu viņa labi atceroties, Krimuldas sanatoriju, Cēsis.. No Siguldas te pirms dažām dienām bijis autobusiņš ar pensionāriem, atbraukuši tieši uz muzeju, man arī uz to vajagot aiziet.
Tā stāstot, viņa vismaz reizes desmit saka, ka uz muzeju man nu gan būtu jāaiziet. Arī šo to no pārējā viņa dažas reizes atkārto, un īsti nesaprotu, vai tas vecuma atmiņas problēmu dēļ, vai arī viņa tā vienkārši pieradusi, mācot bērnus.
Pēc kādas pusstundas viņa atvadās, novēl laimīgu ceļu un aiziet tālāk. Taču es šajā laikā uzzināju tiiik daudz..

Uz perona padaudz cilvēku un to kļūst arvien vairāk. Biju iedomājies, ka vilciens brauks no Rēzeknes, taču tas brauc no Zilupes. Tas būs garš vai īss? Tas jau būs pilns vai vēl nē? Ko tad, ja netikšu tajā iekšā? Braukt uz Daugavpili? Palikt pa nakti kaut kur? Zvanīt kādam, lai atbrauc pakaļ? Daudz visādu variantu var izdomāt, ne? Tomēr vilcienā tieku viegli, tas nav nemaz TIK pilns, turklāt esmu vienīgais riteņbraucējs, tāpēc pat ar noparkošanos nav grūtību.

Sēdēju vilcienā vien dažas minūtes, skatījos ārā pa logu, tur parasta ainava, kāda redzēta katru dienu, un pat tā kā palika žēl, ka jābrauc prom, ka viss jau beidzies. Patika. Tiešām patika. Pat neskatoties uz vēso nakšņošanu pamestajā tūristu bāzē, maršruta maiņām, lai būtu vienkāršāk, un citiem īslaicīgiem pārdzīvojumiem. Kompānija forša, laiks lielisks, braukšana interesanta, piedzīvojums – vērtīgs.

Man priekšā bija Latvijas Dzelzceļa maršrutu shēma, un es jau sāku apsvērt nākamā brauciena variantus. No Rēzeknes, Ludzas vai Zilupes līdz Gulbenei? No Jelgavas līdz Reņģei?

Rīgā vilciens pienāca pirms pusvienpadsmitiem vakarā, uz Siguldu pēdējais jau sen kā prom, tāpēc līdz mājām jāminas vien pašam. Pusnakts brauciens bija tīri patīkams – pilnīgs miers un bezvējš, zvaigznes virs galvas, man bija mūzika, cepumi un šis tas cits graužams. Miegs nenāca. Brīžiem uz šosejas biju pilnīgi viens – nekādu gaismu no mašīnām ne priekšā, ne aiz muguras. Kaut kādi trīs jaunieši nekurienes vidū sēž šosejas malā. Izskatījās pelēki. Narkomāni? Varbūt zombiji?

Vienos naktī jau biju Siguldā. Odometrs rāda 397 km. Laimīgās beigas.

People Racing Team

Cik nu nopelnītās, cik avansā, tomēr komanda dodas brīvdienās. :)
Jau otro gadu pēc kārtas komandas ikgadējais velobrauciens™ tiek apvienots ar Līgo svinēšanu. Pagājušajā gadā bijām Kurzemē, šogad būsim Latgalē. Pagājušajā gadā bija traki nemīlīgi laikapstākļi, šoreiz tie tiek solīti silti un sausi ("nu bet kā var nesolīt?" ©Repše).

Ceļojums šoreiz tika izplānots neticami laicīgi – jau pirms pāris mēnešiem bija gandrīz skaidrs, kur brauksim, kur paliksim un apmēram apzināti arī paši braucēji. Jau pirms mēneša pat visas naktsmājas bija sarunātas. (Iepriekš tas parasti notika pēdējā brīdī.) Šī ir arī pirmā reize, kad ar mums brauc kāda meitene, kurai tad arī tika uzticēta organizēšana. Ģedovščina, jū nou. :)

Ja vien kāds nepiemirsīs piefiksēt koordinātes, tad būs iespējams sekot līdzi vietām, kur esam pabijuši.

Priecīgu līgošanu visiem līdzjutējiem un konkurentiem!

 
Ierakstu arhīvs