x-f

Iepriekšējā sestdiena tika pavadīta brīvdabā ļoti jaukā XC.lv riteņbraucēju kompānijā, apceļojot Cēsu rajonu. Tā kā apmēram puse braucēju ir geocaching fani, tad galvenais brauciena mērķis bija apmeklēt vairākus GC slēpņus, pēc kuru atrašanās vietas koordinātēm arī tika sastādīts paredzamais maršruts. Šķiet, ka kaut kas ap 100 kilometriem.

Vispirms brauciens tika plānots Ērgļu apkārtnē, taču lielākoties loģistikas problēmu dēļ tas tika pārcelts daudz tuvāk – uz Cēsu rajonu. Ērgļi priekš manis bija nesasniedzami tālu, Cēsis vispār arī, tāpēc es cerēju, ka aktīvisti to varētu pavirzīt vēl tuvāk – uz Līgatni, jo tāds variants uz brīdi tika pieminēts, un tik netālu es tiktu arī saviem spēkiem. Taču piektdienas vakarā parādījās neatvairāma aiztransportēšanas iespēja līdz vajadzīgajai vietai, un es, protams, piekritu piedalīties, atliekot iepriekšējos sestdienas plānus uz labākiem laikiem. Laikapstākļu prognozes gan nebija nekādas iepriecinošās, sestdien solīja lietu, bet nu un, nav jau rudens.

Sestdienas rīts bija apmēram ļoti tāds, kādu to prognozēja WindGURU – slapjš. Tā kā guļu verandā, ko daru no vidēja pavasara līdz gandrīz ziemai, bet veranda ir gandrīz kā ārā, tomēr joprojām iekšā, tad naktī vairākas reizes pamodos no tā, cik ļoti ārā lija lietus. Katru reizi aizmigu no jauna ar domu, ka varbūt beidzot tomēr pārstās.

Kad pametu mājas, tikai nedaudz smidzināja. Pa ceļam diezgan lija. Pavisam neliela maldīšanās vēl pirms galapunkta, tomēr pirms desmitiem esam Melturos, un atkal smidzina. Pamazām visi ir ieradušies – lielākā daļa ar mašīnām, bet daži atripinājušies no Cēsīm. Kopā esam 12 braucēji.
Pēc īsas maršruta pārrunāšanas un kopbildes dodamies ceļā. Vietu nosaukumus es tikpat kā neatceros, bet tas nekas. Galvenais, ka mums bija Iveta, kas zināja tik daudz visādu apskates vietu, ceļu, celiņu un taku, ka nemaz nebija ne garlaicīgi, ne iespējas apmaldīties. Ja ne viņas..
Braucām pa grants ceļiem, pēc tam pa mežu, pa taciņu uzrāpāmies augstā vietā, no kurienes pavērās zaļš skats. Tālāk pirmais rejošais sunīc. Zvārtes iezis, kuram pielavāmies pāri pļavai, lai nebūtu jāmaksā. Tur arī tiek atrasts pirmais geocache, kas izrādās parasts pārtikas trauciņš ar kaut kādiem grabulīšiem iekšā. :)

Gar Amatu ļoti forša taka – gan dabasskatu, gan pašas braukšanas ziņā. Pa to pilnīgi noteikti gribētu braukt vēl un vēl. Uz tās arī nejauši satieku kursabiedru, kurš dodas pārgājienā. Pēc tam mūs gandrīz sagaida klāts galds.

Pa ceļam atkal sāk līņāt. Un vēl pa ceļam ir kosmiskās lamas – apcirpts rumpīt's, tikai galva, dibengals un kājas atstātas ar kuplu spalvu. Izskatās tiešām smieklīgi.
Tad brauciens gar Ozolkalnu, kur pirmā tehniskā ķibele – man pa priekšu braucošais tā vienkārši uz līdzenas vietas pārdur riepu. Tā gan ātri tiek salabota. Tiek pamanīta cita riteņbraucēju grupiņa. Nākamais GC pie Līgavu alas (kas patiesībā ir cilvēku veidota ala) tā arī netiek sameklēts. Toties uzrodas nomaldījies riteņbraucējs un otrā tehniskā ķibele – saliekta pārslēdzēja kāja, kā dēļ braucējs no mums sāk pamazām atvadīties. Nemeklētāji sāk salt, meklētāji padodas.
Dodoties prom, it kā esam visi kopā, tomēr geokešotāji pamanās nomaldīties. Uz brīdi piestāju, lai palaistu visus garām un nofotografētu Spoguļklinšu apkārtni – tik skaists skats! Pa to laiku, kamēr tur atrodos, skatienam pazuduši pa priekšu braucošie, tomēr tā arī nav parādījušies pārējie, kuri bija aiz muguras. Vēl paeju viņiem pretī, bet nekā. Braucu pakaļ pirmajiem un pats pāris reizes gandrīz nomaldos taku krustojumos, tomēr viņus atrodu. Paiet laiciņš, kamēr tiek sakontaktēti un sagaidīti nepareizo pagriezienu paņēmušie. Tālāk jau godīgi braucam visi kopā.

Uzspīd saule, un pie nākamā geocache, kas ir kaut kur papardēs, tieku nosaukts par mogleri (vai kaut kā tā) – tā sauc tos, kas nav geokešotāji, taču zina, kur atrodas GC objekti. Par tādu izrunāšanos gan neviens uz slapjā baļķa virs upītes nepaslīd. Tad sākas pati apnicīgākā un spēcīgākā lietusgāze, taču pēc laba brīža arī tā tomēr pāriet, un atkal sāk spīdēt saule, kas pažāvē drēbes.

Pēc tam sastopam dienas niknāko suni, kurš mums liek izvēlēties nevis taisnāko maršrutu, kas vestu pa tuneli zem sliedēm, taču tā vietā jāiet gabaliņš tieši pa sliedēm. Nonākam pie neliela ūdenskritumiņa. Pēc tam nonākam pie septiņu avotu ūdenskrituma (tā to laikam sauc), kur ir kārtējais GC. Pēc tam jau skaidri jūtams, ka esam devušies atpakaļceļā. Vēl viens pavisam viegli sameklēts GC Kārļa Ulmaņa birzītē Priekuļos un piestāšana pie veikala.
Nedaudz vēlāk atvadāmies no Ivetas, kas mums vēl dod pēdējos norādījumus par pareizāko ceļu līdz Melturiem, un saņem daudzus "paldies!" par izvadāšanu pa pareizajām takām. Un tad vēl pēdējā tehniskā ķibele ar pārrautu ķēdi.
Atlikušie braucēji, no kuriem puse dosies prom ar vilcienu, dodas uz Melturu staciju, kas iepriekš forumā tika nosaukta par "romantisku pieturu", taču patiesībā tas ir maziņš peroniņš. Tur kaut kur vēl ir divi GC, no kuriem vienam tiek atmests ar roku, kad esam vien pārsimt metru no tā, taču otrs gan tiek sameklēts virs zemes.

Pavisam kopā brauciens ilga vairāk kā deviņas stundas, no kurām gan tikai apmēram piecarpus stundas patiešām tika veltītas braukšanai, pieveicot nedaudz vairāk kā 70 kilometru. Bet tas nekas, ka tik maz. Bija tiešām interesants maršruts. Bija ļoti patīkama sabiedrība. Bija vērts arī salīt. Vienkārši bija vērts piedalīties.

Sanāca pabraukt arī kādu gabalu pa SEB MTB maratona Cēsu posma trasi pretējā virzienā. Vismaz tik daudz, cik no tās redzēju, varu teikt, ka plakana tā tomēr nav. Tiek pamanīti arī daži riteņotāji, kas iepazīstas ar trasi.
Dienas gaitā tika pasmīkņāts par tiem velobraucējiem, kuri arī starp sacensībām turpina braukt arī SEB MTB maratona zaļajiem numuriem ("tautas" klase). Bet nopietni – kāpēc?

No komentāriem forumā sapratu, ka, iespējams, dažās fotogrāfijās redzams vairāk kā drīkstēja rādīt tā paša geocaching dēļ. Līdz ar to GC faniem nav ieteicams tās redzēt – spoiler alert!

x-f

Veloblogā pamanīju rakstu par jaunu veložurnālu The Ride, kas atšķirībā no citiem līdzīga rakstura izdevumiem publicēs stāstus par riteņbraukšanu no pašiem riteņbraucējiem, nešķirojot MTB, BMX, DH, TT, šoseju un citus paveidus. Nevis sacensību ziņas un tehnikas apskatus, bet tieši stāstus. Un ievērtējiet attēlus!
Žurnāla pirmo numuru var iegūt par brīvu PDF formātā.

Pietika izlasīt vien pašu pirmo rakstu, kā jau biju sajūsmā par žurnālu. Stāsts ir no kāda Aļaskas velobraucēja, un viņš apraksta, kā pēc darba dodas mājup, kamēr ārā plosās sniegavētra. Bāc. Lai arī nupat sāksies vasara, man uzreiz sagribējās ziemu. :)

Pagājušajā ziemā kaut kā maz sanāca izbraukt pa sniegu, jo parasti, kamēr tiku līdz mājām, sniega bija vai nu pārāk daudz un apņēmības par maz, vai arī tas bija slapjš, vai arī nokusis un viss pārējais bija slapjš. Bet, kad ir tāds viegls pūderis, pa to ir tik forši braukt – tik kluss, mīksts un tīrs, vien neliela šņākoņa no riepām, sniegs dažreiz iegurkstas.. Pilnīgs miers.
Savukārt ar slikiem var driftojot zīmēties uz stāvlaukumiem. :)
Wii..

Protams, būtu tagad ziema ar sniegu, parasto vēju un aukstumu, ganjauka es atrastu kaudzīti ar iemesliem tomēr nedoties ārā. Tā saka, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, taču man pagrūti iedomāties sevi pārbaudām to praksē katru īso ziemas dienu.. Man pat nedaudz neērti sametās, uzzinot, kā un cik daudz vietējā meitene trenējusies pa ziemu, kamēr es tajā laikā droši vien sēdēju pie siltas tējas.
(nopūta)

x-f

Vakar Pļaviņās, Mežezerā norisinājās Philips MTB maratona 2. posms. Tas tik' bija kaut kas! Grūtākā trase ever, ko esmu braucis! Pagājušajā gadā Apē arī bija grūti, taču tad tas bija citu iemeslu dēļ. Pļaviņās bija tiešām forši, vajag vēl tādu īstu MTB!

Pļaviņās līdz šim nebija notikušas MTB sacensības, tāpēc trase bija pavisam jauna un to, kāda tā ir, zināja pavisam maz braucēju. Tātad absolūti lielākajai daļai tā bija tāds pats pārsteigums kā man. :)
Iepriekš bija zināms vien tas, kādi ir kāpummetri (kas man tikpat kā neko neizsaka), ka trase lielākoties ies pa mežu, tā būs 25 km gara un jābrauc divus vienādus apļus.

Un tā arī bija. Izbraukšana klajākās vietās bija vien dažas reizes – izcirtumi, pāris grants ceļu un starta / finiša rajonā. Pārējā laikā bija jābrauc pa meža ceļiem un takām. Savā ziņā līdzīgi Smiltenes trasei, taču šeit braukšana tomēr bija lēnāka. Neskatoties uz to, ka trase lielākoties veda pa diezgan šaurām vietām, nekādu drūzmēšanos nevienā vietā nemanīju. Apdzīt tāpat bija iespējams vai nu to izdarot pa malu, vai arī paciešoties līdz piemērotākai vietai. Vai arī priekšā esošais vienkārši pabrauca sāņus un palaida garām aiz muguras braucošo, ja tā šķita pareizāk. :)

Pati braukšana bija diezgan grūta nepārtraukto lielāku vai mazāku nobraucienu un kāpumu dēļ, taču reizē arī ļoti patīkama, jo braukt bija tik interesanti. Bija gan stāvi nobraucieni, gan tikpat stāvi kāpumi, gan tramplīniņi vairākās vietās, gan arī nobraucieni ar DH elementiem divos izcirtumos – bija gan diezgan stāvas un ātras vietas, gan sabūvētas virāžas līkumos, gan arī zari un smiltis kā jau parasti izcirtumos. Stumties arī gadījās. Viena no tādām vietām bija starp tiem pašiem izcirtumiem, kur pa vidu bija stāvs augšupkalniņš, kurā droši vien vispār varētu uzbraukt, bet man izskatījās, ka labāk to šoreiz nepamēģināt, tāpēc tur kāpu nost abos apļos. Un otra vieta pirmajā aplī bija kādus 100 metru garš smilšains lēzens kāpums, kur inerces pēc stūmos tādēļ, ka tur stūmās pārējie, ar ko tobrīd sagadījos kopā. Otrajā aplī tajā vietā man pa priekšu brauca dalībnieks Trek-Philips komandas formā, tāpēc nodomāju: "Viņš visdrīzāk zina, ko dara, tāpēc, ja vien sekošu pa pēdām, izdosies tikt cauri." Un tā arī bija – braucot tieši pa to pašu trajektoriju, diezgan viegli izdevās tikt cauri tām smiltīm, ko nevarēju pirmoreiz. Vēlāk arī dažās citās vietās viņa dēļ tiku ātrāk uz priekšu, jo viens pats, iespējams, būtu padevies. Paldies dalībniekam ar 351. numuru!

Tā kā bija jābrauc divi vienādi apļi, tad it kā jau lielu daļu trases elementu no pirmā apļa būtu jāatceras arī otrajā aplī, taču patiesībā otrajā aplī atcerējos vien dažas vietas, saspringti mēģinot atcerēties, kas īsti vēl būs priekšā un kam gatavoties. Viens celms otrajā aplī mani paņēma uz pārsteigumu – labā ātrumā uztriecos tam virsū un pārlidoju pāri, bet it kā viss palika vesels.

Lai arī netika atsevišķi piefiksēti apļa laika, pašam bija sajūta, ka pirmo apli nobraucu diezgan ātri, taču otrais gan drīzāk bija ar tādu kā izdzīvošanas sajūtu – tikt līdz finišam un vēlams arī pieņemamā laikā. Noķert priekšā braucošos vairs neko daudz nemēģināju, jo tādus tikpat kā neredzēju, arī nekāda spiediena no aizmugures nebija, tāpēc bija grūti saprast, vai braucu normālā ātrumā, salīdzinot ar citiem, vai arī mani drīz sāks apdzīt bariem.
Skatījos vien pulkstenī, cik tas rāda. Hronometru un odometru nemaz negribēju redzēt, lai nerastos vēl lielākas grūtības ar motivāciju. :) Ja mani aprēķini pēc pulksteņa ir puslīdz pareizi, tad otrajā aplī zaudēju pats sev 4-5 minūtes.

Finišēju 11. vietā savā grupā. Vispār jau tīri tā neko, taču no līdera atpaliku 17 minūtes, kas ir daaaudz. No 10. vietas mani šķīra minūte un 20 sekundes, ko varbūt es arī varētu sasniegt, taču tad man droši vien vajadzētu sākt trenēties. Un sacensību laikā domāt par pareizākām tēmām.
Un vispār – kad man interesēja tikai viens mērķis – prieka pēc pabraukāties pa trasi un tikt līdz finišam, bija daudz vienkāršāk. Ja sāk interesēt arī pēc iespējas labāks rezultāts, tad sākas apsvērumi par tēmu "kā būtu, ja būtu". :)

Kaut gan iepriekš bija domāts, ka šoreiz komanda būs pilnā sastāvā, tomēr bijām tikai divatā ar CopyLeft. Viņš startēja atvērtajā grupā (tiem jābrauc viens aplis), un viņš solījās pats uzrakstīt par saviem iespaidiem.

Uz Pļaviņām noteikti gribu vēl!
Nākamais un pēdējais Philips MTB Maratona posms 2. augustā Apē. Arī uz to noteikti jābrauc.

x-f

Man tā teica par SEB MTB Maratonu.
Pagājušajā svētdienā Siguldas apkārtnē notika SEB MTB 2. posma sacensības, kas gan vēl ir ar Krimuldas nosaukumu, lai gan no Krimuldas tur nekā nav – finišs vairs nav serpentīna augšgalā. Vairāku apšaubāmu attaisnojumu dēļ izdomāju tajā nepiedalīties. It kā jau diezgan vīzdegunīgi – nepiedalīties sacensībās, kas notiek mājas trasē. Bet nu, tā es nolēmu.

Pirmais iemesls bija neinteresantā trase, kas lielākoties ir pa grants ceļiem, tāpēc MTB ir tikai nosaukumā. Pie šī iemesla es arī visstiprāk turējos, līdz tam sāku ticēt. Vēl bija arī šis tas ar divreiz pārrautu ķēdi, jaunu kaseti un pēc tam ne-tik-perfekti slēdzamiem ātrumiem. Līdz ar to es devos trasē fotografēt braucējus, nevis piedalīties sacensībās.

Jāsaka, ka bija tīri interesanti. Man bija iepriekš sastādīts plāns, kur un kad jābūt, lai paspētu nofotografēt dalībniekus un pēc iespējas mazāk tiem traucētu. Plāns arī tika izpildīts gandrīz nevainojami, kopā pa trasi un šōrtkatiem nobraukājot ap 30 kilometriem. Aprīkoju velo ar divām mirglampiņām, lai visiem būtu skaidrs, ka esmu trasē ar īpašu iemeslu, neesmu sportists vai kāda "vilcējs", un mani neapturētu vietās, kur trase krustojas ar šoseju. Iespējams, ka mans izskats nedaudz atgādināja velopoliciju. :)

Vispirms Turaidā uzreiz pēc sporta klases starta, pēc tam pārbraucu uz ideālu un gaišu vietu pēc stāvā kāpuma sporta klases pirmajā aplī, tālāk uz "bīstamo nobraucienu" otrajā aplī, kas pazīstams arī kā "dubļainais nobrauciens". Tā vispār bija kļūda, tur nebija tik forši, jo traucēja zari ar lapām un galvenais – saule un ēnas, līdz ar to bildes nav tik sakarīgas. Kad tikpat kā beidzās sporta braucēju plūsma, devos tālāk uz otro kāpumu, kur nosēdēju labu laiciņu un "noķēru" lielāko daļu tautas braucēju, palaižot garām pāris desmitus no pirmajiem. Vienīgo uzbļāvienu, lai uzmanos, dzirdēju no viena no pirmajiem tautas klases braucējiem, kad pametu "dubļainā nobrauciena" vietu. Kad uz ceļa sāka parādīties uzkrītoši daudz tādu, kas stumjas, nevis brauc, devos prom, braucot pa trasi kopā ar tautas klases dalībniekiem. Lai viss būtu godīgi, astē nevienam neļāvu sēdēt, un ceru, ka nevienam arī nepatraucēju. Apjautājoties ceļa rādītājiem, kā ātrāk tikt līdz šosejai, to arī atradu, un tad pa taisno līdz Siguldai, kur nedaudz pafotografēju finišētājus, līdz mana 8 GB atmiņas karte bija pilna.

Un pēc tam ilgais bilžu šķirošanas process. Varu godīgi teikt, ka braukt ar MTB pa šoseju ir interesantāk kā izšķirot 2100 bildes, pierakstot arī numurus, kas bildē redzami. Tā kā bilžu daudz un dalībniekiem tur būtu ilgi un grūti mēģināt atrast sevi, tad šoreiz galerijā pacentos izveidot filtrēšanas iespēju pēc numura (sports un tauta), kam tādu varēju saskatīt.

Bija interesants piedzīvojums, pārmaiņas pēc nepiedaloties sacensībās. Ko darīšu nākamgad Siguldas / Krimuldas posma laikā, nu gan nezinu. Atkarīgs no trases, hihi. :)

x-f

Smiltene ir visi SEB sešu posmu kalni salikti vienā trasē un, kur pietrūka SEB kalnu, tur tāda bišku pauguraina grantene.
(Komentārs no MrSmith, kurš pirmoreiz piedalījās Philips MTB sacensībās.)

Pagājušajā svētdienā ar 1. posmu Smiltenē sākās Philips MTB maratona sacensību seriāls. Arī šogad People Racing Team pārstāvēju vienīgais un darīju to pēc labākās sirdsapziņas.

Pāris dienas pirms sacensībām nu nemaz nebija vēlēšanās piedalīties – laiciņš vēss, jābrauc tālu un vienam, pēc tam pirmdienā nogurums. Taču bija skaidrs, ka tas vienkārši ir jādara, jo Smiltenes trase ir grūta, tā nav vienkārša pavizināšanās à la parketa MTB, un, ja neaizbraukšu, pēc tam nožēlošu daudz vairāk, ka esmu palaidis garām. Turklāt, tā kā piedalījos šajā posmā arī pagājušajā gadā, tad būs iespēja salīdzināt pašam savus rezultātus. Šoreiz gan pieteicos amatieru klasē, nevis elitē, jo ambīcijas šogad mazākas, turklāt kas gan no svētdienas braucēja par sportistu. :)

Ieradies galapunktā, uzreiz satiku pazīstamu pāri, tāpēc vismaz laba kompānija bija nodrošināta. Aizgāju pēc numura, lēnām sataisījos, nedaudz iesildījos, atdevu fotoaparātu ārštata fotogrāfei un uz starta koridoru. Braucēju nav melnais tūkstotis, tikai daži simti, kas rada tādu patīkamāku, draudzīgāku atmosfēru.

Uzreiz pēc starta jābrauc pa mototrasi, kas nozīmē daudz smilšu un putekļu, taču tas ir vien pāris minūtes, kamēr tiek uz ceļa un var sākt mīt. Tomēr ne ilgi, jo Smiltenes trasē nav garu grants ceļu, lielākoties ir jābrauc pa mežu, pa taciņām, celiņiem un vietām, kur iepriekš vispār nekā nebija. Jau pašā sākumā ir stāvi kalniņi, kuros uzbraukt varēju, bet no viena nostūmos, jo nepietika drosmes nobraukt (slikta redzamība priekšā pie vainas). :)

Trase visu 50 kilometru garumā bija interesanta, ne brīdi nevarēja atslābināties, visu laiku jāskatās zemē, jāgroza stūre. Nu, labi, nedaudz atslābināties varēja uz grants ceļiem, taču tie parasti nebija neko gari. Turklāt vienmēr, kad bija jābrauc pa ceļu, pūta kaitinoši spēcīgs pretvējš. Man pat radās aizdomas, ka tas tā speciāli noorganizēts. Mežā gan vēja nav, tur karsti. Bet uz ceļiem ar vēju lielākoties nācās cīnīties vienatnē, jo mēģināju ķert priekšā redzamos. Protams, varētu jau vienkārši sēdēt kādam baram astē, bet, ja ir sajūta, ka varu braukt vēl nedaudz ātrāk, tad tā ir jāizmanto. Un vismaz pirmajā trases pusē tāda sajūta bija.

Viena "ātrumposma" sākumā panācu kādu braucēju, kurš teica, ka priekšā "nāvīga grantene", tāpēc mēs varētu to braukt kopā uz maiņām, lai pārāk nenogurtu. Piekritu, protams. Vispirms gan bija jāuzbrauc kalniņā, un, kad biju augšā, paskatījos aiz muguras, kur līdzbraucējs, taču viņš jau bija atpalicis un burtiski un demonstratīvi atmeta ar roku. Lūk. Es nemaz nebiju domājis no viņa tā aizbraukt. :/

Neliels sagurums iestājās pēc otrā dzirdināšanas punkta, laikam par daudz sadzēros vēso ūdeni. Pēc tam jau trases odziņas – stāvā graviņa augšā-lejā, līkumainais un ātrais nobrauciens līdz viltīgajai laipiņai, trīsreizēja upītes šķērsošana, no kurām pēdējā bija pa to un zem tilta. Ūdens auksts. Pēdējos 10 kilometrus līdz finišam gan nebija tik grūti kā pagājušajā gadā, spēkus biju sadalījis pietiekami pareizi. Nu un pašās beigās līkumainais brauciens pa kartinga trasi. Kad uzbraucu uz asfalta, redzēju, ka aiz muguras man tuvumā nav neviena, bet priekšā ir viens braucējs, taču nelikās, ka varētu to noķert. Tomēr līdz kartinga trases beigām biju viņu gandrīz panācis. Pirms paša pēdējā līkuma kāds no skatītājiem uzkliedza, lai apdzenu viņu pa iekšmalu, ko es arī veiksmīgi izdarīju. Bez tā uzbrēciena diez vai būtu saņēmies mēģinājumam to izdarīt. :)
Tā kā sacensības bija lieliskas līdz pat pašām beigām!

Galvenais, ka gan pats, gan tehnika izturēja visus kalnus un nobraucienus. Trase bija sausa, tāpēc nebija problēmu ar dubļiem kā pagājušā gada 2. posmā Apē, taču sakņu un citu nelīdzenumu dēļ man vismaz divreiz bija pārliecība, ka pēc tāda trieciena tagad nu gan aizmugurējai riepai būtu jābūt tukšai. Par laimi, viss izturēja.

Vienīgais mīnuss, ko šoreiz var teikt par sacensībām, laikam ir ne tik perfekts marķējums, par ko arī var lasīt XC.lv forumā. Pats gan nenomaldījos, lai gan iespējas bija, jo ik pa laikam braucu viens pats. Vienā vietā uz brīdi aizdomājos, kurš no ceļiem ir pareizais. Otrā vietā, kur daļa aizbrauca ne tur, laikus pamanīju, ka pretī brauc trīs braucēji, tāpēc vienkārši nepaspēju aizlaist neceļos. Un jau pie beigām pirms tā nobrauciena uz viltīgo laipiņu vienkārši nogriezos pa labi, lai gan vajadzēja turpināt braukt taisni. Tajā vietā stāvēja divi zemessargi, un es kaut kā iedomājos, ka viņi varētu stāvēt līkuma ārmalā, tāpēc laikam jāgriežas. :) Bet, nu, tiklīdz pagriezos, tā viņi man laikus uzbļāva, kur patiesībā jābrauc. Pēc divām trasē pavadītām stundām nedaudz var aiziet ciet. :) Vismaz ļāva pamosties un trāpīt uz laipiņas.

Bet visādi citādi un kopumā – lai arī grūti, bija ļoti labi. Nākamgad noteikti vēlreiz jāmēģina. Pēc rezultātiem esmu 15. vietā starp 50 amatieriem. Ja salīdzina ar pagājušo gadu, tad esmu bijis trasē par astoņām minūtēm ilgāk (taču šogad trase bija nedaudz mainīta) un par 0.5 km/h lēnāks, kas gan nav forši. Toties, ja arī pagājušajā gadā būtu startējis starp amatieriem, tad man pēc laikiem būtu bijusi tā pati 15. vieta.

Tiekamies Philips MTB 2. posmā – 30. maijā Pļaviņās, Mežezerā! (Maija vidū tur būs Baltijas kausa posms downhill sacensībās.)

 
Ierakstu arhīvs