Pēc ilga pārtraukuma (un īstas, karstas vasaras) šorīt bija pirmā vēsā diena no daudzām turpmākajām. Rudens nāk. No rīta aizminos līdz tirgum, dabūju mazliet lietu. Pa ceļam uz darbu vairs nepilināja, taču atpakaļceļš, spriežot pēc radara, solījās būt pavisam slapjš, tomēr kaut kā paveicās nesalīt.

Tā kā no rīta bija apmācies, brillēs bija dzeltenie stikli. Tikko sāku braukt prom no darba, tā sajutu tik spēcīgu "rudens klāt" sajūtu – viss gaišs, spīd saule, lai gan ir arī biezi mākoņi. Pavēss. Vējains. Izskatās, ka diena taisās beigties, drīz būs vakars, lai gan vēl nemaz nav vēls.

7. un 8. augustā Ikšķiles novadā Tobago-X trasē norisinājās ikgadējās 24h MTB veloizturības sacensības. Gada episkākais velonotikums, kas aizņem visu nedēļas nogali. :)

Iepriekšējos gadus startēju gan 12 stundu pāru sacensībās, gan 24h četrinieku klasē, taču šogad tā nu sanāca, ka nepiedalījos. Bija lielas grūtības sakomplektēt komandu, tāpēc arvien vairāk likās, ka nemaz nav vērts uz to piespiesties, turklāt dažādu iemeslu dēļ šogad pavisam maz sanācis trenēties, līdz ar to arī nejutos tā, ka vispār varētu kaut cik labi nobraukt. Nu, jā, un tieši pagājušajā nedēļā paveicās saslimt, tāpēc, ja tiešām būtu jāstartē, tad būtu pavisam bēdīgi.
Taču sacensību vietā tomēr biju, visu redzēju un karstumu trasē arī izbaudīju.

Iepriekš kā dalībnieks, šoreiz kā atbalstītājs pāru mix komandai. Tā kā jutos mazliet veselāks kā dienu iepriekš, tad nolēmu, ka uz dažām stundiņām jau varu aizbraukt atbalstīt pazīstamu komandu morāli un, ja nepieciešams, arī tehniski, kamēr ieradīsies oficiālais supporta tīms.

Jau pa ceļam uz sacensību centru uzzinu, ka gluži viss ar organizāciju tur kārtībā šoreiz nav – tualetes nav ieradušās. Kad esmu klāt, gandrīz vai noparkojos vietā, pa kuru iet trase, taču nekādu norāžu to nedarīt tiešām nav, tāpēc vismaz divas mašīnas tur uz kādu laiku tiek atstātas. Šogad dalības maksa mazliet (nu, par trešdaļu) mazāka, taču labāk jau būtu to atkal palielināt, vismaz garantējot, ka sacensību norisei nepieciešamās lietas tiešām būs sagādātas.

Tomēr citādi viss forši – laiks ir silts, saulains, burzmas nav un visi šķiet pozitīvi noskaņoti. Ātri vien tieku pie sajūtas, ka daudz foršāk būtu bijis arī šogad piedalīties aktīvi, nevis tā pasīvi. Jā, komanda.. Jā, veselība.. Bet tomēr! 24 stundu sacensības ir īpašs notikums, ir grūti, nogurdinoši. Pat tik ļoti, ka nemaz negribas ēst. Turklāt šogad vēl sacensības notiek tieši tajās dienās, kad Latvijā tiek solīts karstums līdz +37°C. Taču būtu tāds prieks, kad beidzot otrās dienas pusdienā tiktu sasniegts finišs..
Pirmo sacensību rezultāti mums nebija neko spoži, taču arī pēdējie nepalikām (septītie). Pagājušajā gadā paveicās tikt pie ceturtās vietas. Protams, vilšanās, bet tāpēc jau arī būtu jācīnās vēlreiz šogad. Heh..

Sameklēju komandas nometni, iepazīstos ar otro braucēju, papļāpājam un ķeros pie viņa velo apkopšanas. Nekas daudz jau nav jādara, jo trase ir sausa, tikai pāris peļķes. Braucēji mainās pēc katra apļa, un pēc katra apļa viņi sāk likties mazlietiņ nogurušāki, jo kilometri, protams, skaitās, turklāt arī karstums ir pamatīgs, lai gan pēc rezultātiem izskatās tīri labi – cieši cīnās ar pirmo vietu (no trijām). Pavisam ātri pagājušas vairākas stundas un pienācis vakars, taču neko daudz vēsāks nemaz nekļūst. Tā kā turpat apkārt ir vairāki pamesti karjeri, kas tagad piepildījušies ar dzirdu ūdeni, tad daudzi dalībnieki gandrīz pēc katra apļa dodas peldēties.

Ap septiņiem beidzot ierodas īstā atbalsta komanda. Tātad esmu brīvs! Biju nolēmis sagaidīt viņus, izbraukt vienu apli pa trasi, lai pafotografētu un apskatītos, kāda tā ir un vai nav ļoti mainījusies kopš iepriekšējās nedēļas nogales, kad bijām uz trases apskati, kad beidzās ar lietu, sēņošanu un peldēšanos.

Ir apmēram astoņi vakarā, taču ir karsts – mežā gaiss tikpat kā nekustas, izcirtumā tas ir pamatīgi uzkarsēts un neatdziest. Braucu lēni gan tāpēc, ka ātri pabraukt nav spēka, gan tāpēc, ka nav nekādas vēlēšanās patraucēt kādu dalībnieku. Gandrīz pusapli nobraucu, līdz beidzot mani panāk pirmais dalībnieks. Visus laižu garām, laicīgi nobraucot malā, un kā parasti, gandrīz visi ir ļoti pieklājīgi, sakot "paldies!" To dzirdēšu vēl vairākas reizes sava vienīgā apļa laikā. Atceros, kā pagājušajā gadā pats apdzinu visus, ko satiku, jo četriniekos jau vienmēr svaigs kā gurķīt's. Atceros arī, ka lielākā cīņa trasē tomēr pašam ar sevi, jo braukšana lielākoties notiek pilnīgā vienatnē – dalībnieki, kas pašlaik aplī, ir izretojušies visā tā 12.5 km garumā. Trase tiešām nav mainījusies, vien marķējuma vairāk, taču tā vienmēr varētu būt vairāk. Pa ceļam atrodu kādam izkritušu dzerampudeli, ko nogādāju pie tiesnešiem.

Starp citu, trases kopējie kāpummetri ir nedaudz virs 200 metriem. Uz tik īsu apli tas ir daudz. Vēlāk noklausos sarunu, kurā izrādās, ka trase ir atzīta daudz par smagu priekš 24 stundu sacensībām. Nu, nezinu. Man tā likās pavisam pieņemama. Jā, tā ir grūta. Jā, tā dažviet ir mazliet bīstama. Taču tas tomēr ir, pirmkārt, MTB un, otrkārt, – Latvijas čempionāts. Par kritieniem trasē sacensību laikā dzirdēju vairākkārt, taču cietis neviens nebija.

Pēc atgriešanās tā kā varētu arī vākt mantiņas un doties prom, tomēr.. Var jau vēl uzkavēties. Tā arī paiet viss vakars – pastaigāju apkārt, pafotografēju piemiņai, piepalīdzu ar komandas braucēju velo apkopšanu un tā. Visu laiku ir doma, ka nu viss, pēc stundas braukšu mājās gulēt, taču te tomēr ir kaut kāda ļoti patīkama sajūta – tā, ka visi ir tik pozitīvi noskaņoti, piedaloties tik grūtā pasākumā vienkārši prieka pēc. Četrinieki kā parasti lido. Divnieki brauc apdomīgāk un plānojot. Bet solo braucēji visu dara lēni un prātīgi. Ko viņi domā, būtu visinteresantāk uzzināt, jo pārējie brauc, mainās un atpūšas, bet vieninieki pārsvarā brauc visu laiku, visas 24 stundas. Ik pa laikam uz maiņas zonu dodas kāda solo braucēja atbalstītāji ar dažādiem ēdamajiem, lai viņus pabarotu. Kā braucēji izvēlas, ko ēst? Ņem to, kas tiek dots, vai arī iepriekš garāmbraucot pasūta, ko šoreiz gribēs?

Kad kļūst tumšs, garām sāk zibēt baltas, zilganas un sarkanas gaismiņas. Citiem apgaismojums šķiet tāds švakāks, bet ir arī tādi, kas apgaismo visu tuvējo apkārtni. Saule sen norietējusi, taču sacensības ir tikai pusē, viss notiek. Gaismā jau vienkārši, taču parasti sacensību rezultāti izšķiras tieši naktī. Atbalstāmā komanda joprojām cīnās par pirmo vietu – pār to reizēm ir dažu minūšu pārsvars, reizēm atpaliek par 10-15 minūtēm.

Izrādās, ka arī būšana atbalsta komandā nav nemaz tik viegla. Protams, tā nav tik ļoti fiziski nogurdinoša kā nepārtraukta braukšana pa trasi, tomēr miegs nāk arvien vairāk. Iet gulēt negribu, jo kādam tomēr jāpaliek arī nomodā, lai atbalstītu braucējus. Kamēr mierīgi neapsēžas, viss ir labi, tāpēc brīvajos brīžos staigāju apkārt ar fotoaparātu. Nekas prātīgs gan tumsā nesanāk, lielākoties gaismas svītras no garāmbraucošajiem dalībniekiem, taču vismaz kāda nodarbe. Naktī austrumu un pēc tam arī dienvidu pusē zibeņo, taču par laimi tuvāk negaiss nenāk. Vēlāk no rīta zibeņos arī rietumu pusē, bet no lietusgāzēm, par laimi, izvairīsimies, tikai mazliet uzpilinās. Drīz jau ausīs gaisma.

Ja pa dienu un vakarā, braucot pa trasi, bija sajūta, ka tik ļoti gribas piedalīties un nākamgad to noteikti atkal darīšu, tad tagad, kad ir pustrīs naktī un pa trasi braucošie izskatās noguruši, nemaz nerunājot par tiem, kas uz brīdi atpūšas komandu nometnēs, neviļus sāku pārdomāt, vai tiešām man tik ļoti gribēsies piedzīvot arī šo sacensību pusi uz savas ādas.

Komandas nometne atrodas blakus LBteam.lv pāru komandai – viņi cīnās par pirmo vietu savā grupā gluži tāpat kā pagājušajā gadā.
Solo sacensībām ļoti nopietni gatavojās Trek komandas braucējs Kārlis Smilktens, taču neskaidru apstākļu dēļ viņš jau agrā vakarā nolēmis izstāties. Par to daudzi ir pārsteigti.
Meiteņu solo klasē ir tikai viena dalībniece – Anete, jo pārējās, kas bija pieteikušās, pēc tam izveidojušas aprēķinu komandas četrinieku klasē gluži vienkārši tāpēc, lai savā starpā sadalītu visas trīs vietas uz pjedestāla. Tā kā Anetei nav nekādas konkurences, viņa vakarā dodas prom no sacensību vietas, lai atgrieztos pirms astoņiem rītā un turpinātu riņķot pa trasi. Nezinu, vai es tā darītu (vakarā tā izskatījās pēc izstāšanās), bet.. Viņai tiešām nav sāncenšu, turklāt ne jau viņa izpurgāja sacensības savā klasē.
Normunds, kurš pagājušajā gadā brauca kopā ar mums četriniekos, šogad brauc solo klasē. Turklāt brauc tīri labi.

Lai finišētu 24h sacensībās, ir jānobrauc finiša apli, kas sākas pēc 11:00, un tas jāpabeidz līdz 12:00, bet pēc tam, ja grib (lielākā daļa tomēr negrib), var braukt vēl vienu apli, kas jāpabeidz līdz 13:00. Ap finiša laiku divas komandas tiek pie tādām pašām sajūtām, kādas bija mums pirms gada, – viņi ir braukuši visu laiku, bet kādā brīdī konkurenti nez kā ir pēkšņi tikuši pie ievērojama laika pārsvara. Un tiesneši par to nosaka "nu, jā, aizdomīgi", bet rezultāti netiek mainīti. Heh..

Taču citādi viss ir priecīgi – katrs finišējušais tiek sagaidīts smaidošs un ar aplausiem. It sevišķi solo braucēji. Es arī to gribu!

Krietni laicīgāk kā pagājušajā gadā notiek apbalvošana, lai gan izrādās, ka arī ar to ir kāda organizatoriska aizķeršanās – balvu nemaz nav uz vietas, tās tiks pasniegtas citudien. Tomēr tam ir arī kāds pluss – pēc negulētās nakts jau tāpat nāk miegs un gribas mājās, tāpēc nav jāgaida vēl pāris stundas.

Katrā ziņā bija interesanti piedalīties arī kā atbalsta komandas pārstāvim. Vismaz uz to visu var paskatīties no mazliet citas puses, ņemt vērā citu pieļautās kļūdas vai labos piemērus.
Jau esmu sācis gatavoties nākamā gada sacensībām, piemēram, veidojot nepieciešamo lietu sarakstu. Un tajā ir, piemēram, knaģi, spainis un lašmaizītes.
Vēl nezinu, kā beigās īsti būs ar piedalīšanos, taču pagaidām domāšu, ka startēšu solo – tad nav jārēķinās ar citiem, turklāt vismaz var braukt visu dienu. Lai pietiek un pat apnīk. Un nobraukt solo līdz pat beigām tomēr ir zināms varoņdarbs. :) Vispār man jau ir pat izvirzīts mērķis, vismaz cik daudz būtu jānobrauc.

Apsveicu visus dalībniekus un līdzjutējus ar izturību!

• Fotogalerija

Pirmās sacensības šogad. 9. maijā Pļaviņās norisinājās Trek/Philips MTB maratona 1. posms, un tās izrādījās ļoti grūtas sacensības. Ļoti. Tik grūti kā vēl nekad.

Pagājušajā gadā biju sajūsmā par Pļaviņu trasi, un arī šoreiz man tā patika. Patika gandrīz visu pirmo apli, līdz noplīsu, jo šogad pavisam maz bija sanācis trenēties. Ziemā daudz sniega, pavasara sākums ievilkās un tā. Pirms sacensībām tikai vienreiz biju nobraucis 60 kilometrus vienā piegājienā, turklāt nedēļu pirms sacensībām vēl biju diezgan labi saaukstējies, tāpēc Pļaviņu posms tika gaidīts ar zināmām bažām, kas arī piepildījās.

Šoreiz notika neticamais, un uz Pļaviņām komanda devās pilnā sastāvā, ieskaitot jaunpienācēju Smitu un fotogrāfu. Tāds sastāvs tiešām bija patīkami. Pagājušajā gadā Kopijs brauca īso distanci (vienu apli) un mēs ar Smitu – divus apļus. Izskatījās, ka šogad uz Pļaviņām bija devies lielāks dalībnieku skaits, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad tur sacensības notika pirmoreiz.

Startā kaut kas nesaprotams ar starta koridoriem, jo mums paredzētajā vienkārši vairs nav vietas, kur iespraukties, tāpēc nostājamies pašās beigās aiz visiem – varbūt vismaz kādu meiteni apdzīsim. :)

Braucot pirmo apli, atcerējos daudzas no vietām, pa kurām trase gāja arī pagājušajā gadā – kalniņi ar tramplīniem mežā, DH trasīte ar virāžām pa izcirtumiem, ļoti stāvais un smilšainais nobrauciens mežā un vēl. Trase bija ļoti līdzīga iepriekšējai, taču bija arī dažas jaunas vietas, piemēram, bija jābrauc lejup pa stāvu slēpošanas kalnu un šur tur vēl bija izmaiņas, kuru dēļ trase bija kļuvusi grūtāka. Vismaz labi, ka nebija solītā lietus! Nu jā, un to, ka īstās MTB sacensībās nepieciešami sakarīgi dzerampudeļu turētāji, joprojām daudzi nav sapratuši – uzreiz pēc pirmajiem nobraucieniem zemē mētājās diezgan daudz pudeļu.

Pirmo apli nobraucu samērā raiti (vismaz pašam tā likās), spēju uzbraukt gandrīz visos kalnos un visā visumā gāja puslīdz normāli, lai gan viegli nelikās. Taču, kā sākās otrais aplis, tā arī spēki bija beigušies. Vispār jau pirms apļa beigām pat sāku pat apsvērt domu, ka varbūt vajadzētu izstāties pēc pirmā apļa, taču nolēmu, ka ja jau pirmais aplis būs nobraukts, tad izstāties pusceļā būtu neērti.

Uzreiz otrā apļa sākumā, kad bija jābrauc garā kalnā, mani viegli apdzina sieviešu kopvērtējuma 2. vietas ieguvēja, kuru pirms tam tikpat viegli biju apdzinis izcirtuma nobraucienā. Tiklīdz bija jānogriežas no asfalta mežā, tā nez kāpēc ņēmu un iebraucu trasi norobežojošajās lentās. Jau tobrīd būtu varējis iedomāties, ka ar to pietiek un tiešām jāizstājas, bet nēēēē. Pēc tam kļuva tikai grūtāk, man vienkārši nebija spēka – likās, ka braucu ar tukšu bāku un nav skaidrs, kāpēc vēl iet uz priekšu. Pēc brīža atcerējos, ka biju sagatavojis šo to ēdamu, ko paņemt līdzi trasē ārkārtas gadījumam, kāds vēl nekad iepriekš tomēr nebija gadījies (tomēr šis noteikti tāds bija!), taču atcerējos, ka tas maisiņš ir atstāts mašīnā. Pēc tam neviļus sāku domāt, ko darīšu, kad beidzot kaut kad tikšu līdz finišam, kad varēšu tikt pie iepriekšējā dienā pagatavotajām pildītajām pankūkām, kas atrodas trauciņā, kurš atrodas somā, kura atrodas mašīnā, bet mašīna – stāvlaukumā pie starta / finiša zonas vēl daždesmit kilometru attālumā. Heh..

Nu jau braucu tā, lai vienkārši tiktu līdz finišam un stūmos lielākajā daļā kalnu, bet brīžiem arī tas likās pārāk grūti. Un galvā sāka skanēt divas dziesmas no BB Brokastu repertuāra kā viena – pirmā par Pļaviņām, otrā par Smilteni – abas sajaukušās kopā. Pabraucu garām puisim ar šosejnieku. (O.o) Lecot pa tramplīniņiem, smuki ielidoju mežā. Vēl 17 km līdz finišam, vēl 19 km līdz finišam (pārrēķinājos ar iepriekšējo), vēl 17 km līdz finišam, vēl daži kilometri līdz finišam.. Un tomēr trases beigas arī tiek sasniegtas.

Rezultāts ir ne pārāk labs, toties vismaz komandu kopvērtējumā People Racing Team ir 15. vietā – priekšā dažiem slavenākiem nosaukumiem. :) Tas gan tikai pagaidām, jo nākamajā posmā Smiltenē (jau rīt) vienīgais pārstāvēšu komandu, tāpēc komandas kopvērtējumam un individuālajam rezultātam vairs nebūs nekādas nozīmes, līdz ar to – braukšu tā, lai vienkārši patiktu un tiktu līdz beigām labākā stāvoklī kā Pļaviņās. :)

Murcs finišēja mazliet aiz manis, Smits izstājās pēc pirmā apļa. Kopijs.. Nu ar viņu bija problēmiņas – kad visi finišējuši, paēduši, apbalvoti apbalvojamie un visi pēc tam jau izklīduši, viņš vēl joprojām nebija finišējis, tāpēc jau tika iesaistīti organizatori, lai uzsāktu meklēšanas un glābšanas operāciju (liels paldies Trek komandai par atsaucību!), taču pēc laba brītiņa panikas vaininieks tomēr iebrauca finišā. Viņam esot bijis tik grūti (tam es ticu), ka pāris reizes piestājis pagulēt kādā pļavā un atgūt spēkus. Pa to laiku mēs jau paspējām sadomāties visu ko par satraumēšanos, noklīšanu no trases, pazušanu mežā un vēl visu ko tādu.

Trase pilnīgi noteikti ir MTB nosaukuma cienīga, tā ir ļoti laba, tiešām interesanta un vietām arī diezgan tehniska. Tikai žēl, ka pašsajūtas un noguruma dēļ to spēju tik maz izbaudīt – Pļaviņas noteikti nav labākais variants, ar ko iesākt sezonu. Diezgan episki, jo vidējais ātrums ap smieklīgiem 14 km/h.
Starp citu, spriežot pēc komentāriem XC.lv forumā, ļoti daudziem šīs bija negaidīti grūtas sacensības, kad jācīnās ar sevi, bada sajūtu, padošanās un izstāšanās vēlmi, milzīgām grūtībām, nespēku un trasi.

Kopējais kāpummetru skaits pa abiem apļiem savācās 1100 metru augstumā, tāpēc arī tāds raksta nosaukums. Smiltenē būšot tikai 615 metri, taču dzirdēju ticamas baumas, ka "tas neesot viss" un tur būšot vēl grūtāk.

Izrādās, ka Mežaparkā ir tāds diezgan nopietns mežs! Nav pārāk liels, bet, ja zina pareizās taciņas, tad var tīri nopietni patrenēties.

Tā kā mans velo šonedēļ ir Rīgā kopā ar mani, tad pirmdien to jau izmantoju, vakarā pēc darba aizbraucot uz turieni pabraukāties. Pirms tam gan noskaidroju, kur tur varētu būt marķētais maršruts, lai pavisam bez mērķa nemaldītos. Maršrutu arī atradu, tikai todien bija silts un jauks laiks, tāpēc arī mežā sastapu diezgan daudz suņu, kas izvesti pastaigā. Suņi tādi nopietnie – dobermaņi, rotveileri un tā. Turklāt neviens saitē un ar uzpurni, protams. Bet vismaz saimnieki blakus, un iztiku bez incidentiem. Trīs apļus izbraucu, gaišais dienas laiks taisījās beigties, tāpēc devos atpakaļ uz dzīvokli. Maršrutu novērtēju kā "braukt var, bet nekas īpašs".

Otrdien saņēmu signālu, ka ceturtdienā (vakar) briest XC.lv forumļaužu treniņš. Nu ko, viņiem tur esot zināmi arī citi ceļi, bezceļi un takas, tāpēc tā kā tiešām būtu vērts to uzzināt, lai pēc tam varu braukāt kaut vai viens, kad ir laiks.

Ceturtdiena tomēr izrādās diezgan lietaina un tumša diena, bet uz vakarpusi sāk līt arvien mazāk un, lai gan meteoradars joprojām rāda tuvojošos lietu, tomēr sataisos un braucu.
Ar kavēšanos nonāku pie Zooloģiskā dārza, kur (vēl) būtu jābūt vairākiem braucējiem, bet.. Izrādās, ka Rīgas MTB pārstāvji ir sisīši, kuriem nelielais mitrums uz zemes un gaisā liedz kaut kur doties ārpus mājas – esam divatā, lai gan pieteikušies bija kāds pulciņš. Vismaz izbrauciena organizators ieradies. Vēl brīdi pagaidām, bet tāpat jau skaidrs, ka vairāk nebūs.

No sākuma izbraucām pa to pašu marķēto apli, pa kuru riņķoju pirmdien. Lietus pamazām rimies pavisam, un mežā jau peļķu nav. Cilvēku un suņu arī nav.

Pēc tam viņš parāda citu apli, kas sākas kaut kur pie estrādes. Cita runa! Daudz interesantāka braukšana. Maršruts iet tikai pa takām, ik pa laikam šķērsojot asfalta ceļus. No sākuma divi tramplīniņi, tad stāvs nobrauciens (kur pirmajā reizē uz slapjajām saknēm uzmanīgi nokrītu), pēc tam ik pa laikam kāds kāpums vai nobrauciens un pilns ar līkumiem. Tiešām interesanti. Apļa pieveikšana prasa kaut kur zem 11 minūtēm (ja nekur neapstājas), taču šķiet daudz garāka. Karsti gan. Ja jau treniņš, tad treniņš. Izbraucam vēl pāris reizes to pašu apli. Un pēdējā apļa pašās beigās manā priekšā pēkšņi izaug koks, kuram tur nebūtu jābūt. Cenšoties tajā neieskriet bez cīņas, sirsnīgi bremzēju un pārlidoju pāri stūrei, tik un tā nedaudz atsitoties arī pret koku. Kamēr gulēju zemē, vēl paspēju nodomāt, kurš variants būtu beidzies labāk. Roku nedaudz sasitu, vēl šodien sāp. Bet nu nekas traks.
Bija vērts, vismaz tagad zināšu, pa kurieni vēl Mežaparkā var pabraukāties.

Nogurums gan šodien lielāks kā gribētos. Vakarā laikam uz naitraidu, rīt Kritiskā masa. Ai.. Tur būs daudz un ātri jābrauc? Vismaz balvu fonds ir tā vērts?

Iztiekot bez apcerējumiem par Kritiskās masas labo un slikto ietekmi, vienkārši padodu tālāk informāciju, ka šā gada 1. maija Kritiskā masa notiks šā gada 1. maijā, un pulcēšanās ap 13:00 kā parasti pie Dailes teātra.

Iepriekšējās dienas vakarā (30. aprīlī) notiks nakts brauciens "Pavasara naitraids 2010" pa Rīgas ielām, sākums ap 20:00 pie Kongresu nama (info Rotos.lv forumā). Pēc tam kaut kāds ekstrēms āfterpārtijs. (Nav jau obligāti, protams.)

Domāju, ka piedalīšos abas dienas.