Ja pavisam kārtīgi ieskrienas, minoties pret stipru pretvēju (kas izklausās gandrīz šādi), un uz brīdi aizver acis, tad ir sajūta, ka ātrums ir tik liels kā vēl nekad.
LNT ziņās pagājušajā nedēļā teica, ka 15. aprīlī sākusies velosezona, kas ilgs līdz 15. septembrim. Man nav ne jausmas, ko viņi ar to domāja. :)
Bet nu jā – sniegs gandrīz jau visur ir nokusis, Gaujai ūdeņi arī gandrīz noskrējuši, un laikapstākļi kļuvuši diezgan pavasarīgi. Kā nekā aprīlis jau diezgan otrā pusē.
Pagājušajā nedēļas nogalē mēģinājām izbraukt parasto apli Sigulda – Murjāņi – Sigulda – pa takām, ceļiem un celiņiem, kas atrodas abpus Gaujai. Iepriekš tika saņemta un atstāstīta informācija, ka aplis varētu būt pilnībā braucams. Ja toreiz vasarā paliene lielākoties bija pieminēta tikai pasākuma nosaukumā un mazliet arī Braslas forsēšanā, tad tagad izrādījās, ka paliene ir ļoti daudzās vietās, pa kurām parasti varēja viegli braukt. Tā kā Gaujā šopavasar bija ļoti augsts ūdens līmenis, tad daudzas no pierastajām vietām bija zem ūdens, kas vietām bija pat metru, pusotru virs citādi sausās zemes. Pašlaik gan arī lielākajā daļā zemāko vietu ūdens ir aizplūdis vai nožuvis, taču ne visur. Un daudzviet, kur ūdens bija, ir palikuši ievērojami smilšu sanesumi. Kad tas viss izžūs, varēs piedalīties vietējā tuksneša rallijā – izbraucienos pa miniatūrām smilšu kāpām. :) Taču ir arī vietas, kur Gauja ir nograuzusi krastu līdz ar taciņām, un tas gan nav forši. Lai nu kā – braukājot uz priekšu un dažreiz arī atpakaļ, daļēji aplis tika pieveikts, atpakaļceļu gan lielākoties nobraucot pa šoseju. Vispār tas bija mans otrais garākais izbrauciens šogad. Pirms tam aprīļa sākumā viendien nejauši nobraucās apmēram 60 km.
Parasti pa ziemu arī sanāca ik pa laikam pabraukāt ar velo, taču šogad sniega bija tik daudz un sals tik liels, ka to nemaz negribējās darīt līdz pat martam. It kā jau devāmies distančslēpošanas izbraucienos, kas nemaz nebija viegli, un pat sacensības bija (!), taču šopavasar jūtos krietni vājāks nekā iepriekšējo sezonu sākumā. Kopš rudens esmu pārtraucis sekot līdzi XC.lv foruma informācijas apmaiņai un peripētijām – pierādīt neko nevaru, taču man radušies droši vien nepamatoti, tomēr aizspriedumi, ka tas vortāls līdz ar forumu kļuvis komerciāls, saistīts un iedomīgs. Saprotu, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, tomēr, tomēr.
Nu jā, mana trešā MTB sezona. Šogad vēl mazāk apņēmības piedalīties sacensībās kā iepriekš – tur stress, pārpūle, cilvēku bari un viss tā. Plāni ir diezgan pieticīgi – Trek PSA sacensības (Pļaviņas, Smiltene, Ape), 24h velolemāna un.. un.. Pagaidām tas arī viss. Trek sacensībās parasti ir interesanta trase un arī patīkama atmosfēra, turklāt tā man ir vienīgā iespēja piedalīties visos kāda velosacensību seriāla posmos (tikai trīs) un cīnīties par rezultātu kopvērtējumā. Heh, cīņa gan šogad droši vien būs tāda nekāda – gan pašsajūtas, gan ambīciju, gan sacensību nolikuma maiņas dēļ. Tur šogad nebūs elites grupas, tāpēc visi amatieri un pro sportisti brauks vienā grupā. Līdz ar to mana 10. vieta 2009. gada kopvērtējumā savā grupā, iespējams, bija manas Trek sacensību karjeras augstākais sasniegums. :)
Piedalīšanās 24h velolemānas sacensībās arī sāk kļūt par tradīciju, turklāt pagājušajā gadā, braucot četrinieku komandā, mums bija interesanti, kā arī tika sasniegts diezgan negaidīti augsts rezultāts. Tāpēc Murcielago jau ir skaidri paziņojis, ka šogad jāpiedalās atkal. FTW, ok?
Pagājušā gada Ogres velolemānas sacensībās piedzīvotais brīdis arī ir viens no tiem diviem, kurus visvairāk atceros no visas sezonas. Tas bija manā pirmajā aplī, kura beigās diezgan viegli biju noķēris konkurentu komandas braucēju. Atceros, ka viņš man priekšā stūmās pa mežu kalniņā, kamēr es tajā minos, paskatījās atpakaļ, ieraudzīja mani un manu numuru, saprata, ka esmu no tās pašas grupas, un sāka skriet. :)) Es saprotu, ka nav jau diez ko smieklīgi, bet tobrīd konkurents burtiski bēga no manis. Tāpat es viņu līdz apļa beigām apdzinu. Tāpat mēs pēc diennakti ilgušām sacensībām zaudējām viņiem tikai 15 minūtes un palikām ceturtajā vietā.
Otrs brīdis, kas iespiedies atmiņā, bija no tās pašas Ogres, kur bija Trek pirmās nakts sacensības – naitraids, kurās nejauši noķēru līderu grupu, par ko biju ļoti pārsteigts (jo es braucu kopā ar sportistiem, WTF?), un arī finišēju ceturtajā vietā. Laikam tāds liktenis.
(Vispār ir arī trešais – divas dienas, ko viens pats pavadīju Latgalē. Toreiz izbraukājos pa nepazīstamām vietām, ieklīdu pilnīgos džungļos un nezināju, vai dodos uz pareizo vai pretējo pusi, redzēju skaistus dabas un citus skatus. Bija pavisam brīva sajūta. Nebija mērķa. Nebija steigas.)
Bet nu jā – komanda! Izskatās, ka People Racing Team šogad beidzot tiks pie komandas tērpiem. Runāts par to tika apmēram divus gadus. :) Pārējo plāni attiecībā uz sacensībām pagaidām ir diezgan neskaidri – Murcs tēmē, protams, uz 24h sacensībām, Kopijs taisās uz Pļaviņām, bet citādi tas arī ir gandrīz viss, kas zināms. Gan jau sašūposimies arī uz ko kopīgu.
1. maijā Ogrē notiks 6h sacensības, taču uz tām gan laikam neviens no mums neskatās.
Lai gan vēl tikai pavasaris, jau esam sākuši pamazām organizēties uz ikgadējo komandas un tai pietuvināto personu (a.k.a. fanu, hihi) vasaras velobraucienu. Pagājušā gada brīvdienas Latgalē man ļoooti patika, tāpēc turp šogad nedosimies. Nu, pagaidām vēl ir tikai sarunas un pārrunas.
Atcerieties, ka riteņbraukšana patiesībā ir meditācija. Nesēdiet iekšā, ja varat būt ārā!
